Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

Sākumā, lai iepazītos ar Latvijas amatniecību, apmeklējiet Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā, kur prasmīgi meistari parādīs jums latviešu tradicionālās prasmes. Izbraucot no Rīgas, apmeklējiet bērzu sulu un vīna darītavu. Izbaudiet Vikinga laivas braucienu pa Daugavu. Pēc tam dodieties uz saimniecību, kurā audzē kaņepes un izgatavo tradicionālo kaņepju sviestu. Tālāk - kazu saimniecība un mājas alus. Apciemojiet Latgales melnās keramikas darbnīcas, kā arī Ludzas amatnieku centru, kurā ir iespēja gūt ieskatu par vietējām tradīcijām. Tipiskā latgaļu saimniecībā ir iespēja izbaudīt tradicionālu pirts rituālu. Dodoties tālāk, apmeklējiet Aglonas baziliku, Aglonas maizes muzeju un saimniecību, kurā ražo garšīgu sieru un citus piena produktus. Pēc tam - Daugavpils vēsturiskais centrs, iespaidīgais 19. gadsimta cietoksnis un Skrošu fabrika. Atpakaļceļā uz Rīgu apskatiet iespaidīgo Rundāles pili.

Restorāns "Fon Meks" atrodas atjaunotās Liepupes muižas Lielajā zālē. Seno lauku ēdienu pagatavošanas tradīcijas apvieno ar mūsdienu kulinārijas metodēm. Sadarbojas ar zemniekiem. Zaļumus un garšaugus audzē muižas dārzā. Viesi var piedalīties ēdiena gatavošanā uz malkas plīts senatnīgā virtuvē.

Latviešu virtuve: Rupjmaizes kanapē, plate ar Latvijas sieriem, lauku salāti ar zaļumiem, grilēti sezonas dārzeņi, muižas buljons, ēdieni no pašmāju zivīm, cepta cūkgaļas karbonāde, garšvielās cepts jērs.

Edvarda Virzas piemiņas dārzā apskatāmi koki, kuriem veltīti dzejoļi. E.Virza bija latviešu dzejnieks un rakstnieks, kurš ir sarakstījis leģendāro romānu “Straumēni” par latviešu zemnieku dzīvi. Skaisto 18. gs. Mazmežotnes pili atjaunojusi graudu audzētāju ģimene. Rundāles pils ir pazīstama kā Latvijas baroka un rokoko arhitektūras dārgakmens, kas ietver arī franču stila parku un rožu dārzu ar vairāk nekā 2200 rožu šķirnēm. Bruknas muižā jūs varēsiet apskatīt dārzu, kas ir iekopts kā renesanses parks, rožu dārzu un vīna dārzu. Rudzīšu vīna dārzā aug aptuveni 80 vīnogu šķirnes, savukārt Bānīšu saimniecības upeņu dārzā iespējams salasīt gardas ogas. Gundegās ir apskatāms skaists ainavu dārzs. Vārkavas parkā atrodas 200 gadu seni ozoli. Riekstiņi ir autentiska vienģimeņu Sēļu saimniecība ar īpašu garu un gaisotni. Kaldabruņā apmeklēsiet Siena muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas siena šķūnī. Vīnogu selekcionēšana un kultivēšana bija Paula Sukatnieka liela kaislība, un viņa piemiņas dārzu ir vērts apmeklēt ražas novākšanas laikā. Dvietes muiža lepojas ar savu 19. gadsimta ainavu parku un akmens tiltu. Daugavpils - otrā lielākā Latvijas pilsēta, ir slavena ar atjaunotajiem 19. gs. Daugavpils cietoksni un tā Marka Rotko muzeju. Sēlijas kokaudzētava piedāvā ekskursiju pa ābolu dārzu, ābolu glabātuvi un ražošanas telpām. Izbaudiet glāzi ābolu sulas un vīna ražotāju stāstus! Berķenele ir ievērojamā latviešu autora un sociālā aktīvista Raiņa memoriālais nams. Rokišķu novada muzejs un muiža ir viens no svarīgākajiem Aukštaitijas reģiona kultūras centriem. Liudvikas un Stanislovas Didžiļu saimniecības muzeja dārzā ir tradicionālās lietuviešu ābolu šķirnes, ziedi un augi. A. Baranauskas un A. Vienuolis-Žukauskas memoriālais muzejs prezentē kultūru, literatūru, vēsturi, agrārās kultūras un tehniskas vēsturi Anīkšķu reģiona. Tradicionālo Lietuvas ziedu dārzu var redzēt arī Bronē Buivydaites piemiņas muzejā. Anīkšķos jūs varat iziet taku koku galotnēs, labirinta parku, kā arī daties braucienā pa Aukštaitijas šaursliežu dzelzceļu. Traupja Botāniskajā dārzā jūs atradīsiet visu, sākot no daudzgadīgām ziedu kolekcijām un akmens dārziem, līdz ziedu pulkstenim un dekoratīvam baseinam ar ūdensaugiem. Taujēnu muižas interjers dekorēts ar Radziwiłla ģimenes portretiem, skulptūrām, medību trofejām un antīkiem ieročiem. Pastaigājieties pa Ukmerges vecpilsētu un baudiet skatu no vecā ugundzēsības torņa. Survilai saimniecība piedāvā baskāju taku, kurā var staigāt pa priežu, purvu, kūdras, māla, grants, pulētu stiklu, priedes skuju, salmu un citām virsmām. Vytautas Dižā Universitātes Kauņas Botāniskais dārzā aug unikāli augi, ierīkota lielākā oranžērija Lietuvā, senie Lietuvas puķu dobju augi tiek demonstrēti dažādās augu kopās atbilstoši botāniskajai klasifikācijai. Tadas Ivanauskas saimniecībā pie Obelynes parka jūs redzēsiet 300 sugu un augu šķirņu kolekciju, ieskaitot vecāko koku divdaivu ginku. Kauņā varat redzēt vecāko ābeli Lietuvā  - gandrīz 360 gadus senu, 8 metrus garu, 285 cm platumā 1,3 metru augstumā. Maršruts beidzas Kauņā, Lietuvas otrā lielākajā pilsētā, kas bija galvaspilsēta no 1920. gada līdz 1939. gadam.

Naukšēnu Cilvēkmuzejs atrodas Naukšēnu doktorāta ēkas otrajā stāvā. Tajā piedāvā izzinošu stāstījumu par vietējām ražošanas tradīcijām un SIA „Naukšēni” produkcijas – dažādu eļļu (rapšu, linsēklu), 10 bezalkoholisko dzērienu (kvass, minerālūdens), kā arī mājas vīna degustāciju. Dažādu produktu iegāde.

Liela meža masīva vidū gleznainās Būkas (Būka) upes krastos starp kokiem ieslēpies teiksmainais Vaišnoriškes ciems. Šis ir viens no skaistākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Vaišnoriške kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 1756. g., kad šeit sena vēsturiska ceļa malā darbojies krogs. Pirmā viensēta ciematā ir zināma no 1830. g. Šodien redzamā apbūve ir tapusi g.k. 20. gs. sākumā. Ciems ir palicis cilvēku atmiņās ar liepu medu, jo meža velšu vākšana un biškopība bija viena no galvenajām šejieniešu nodarbēm. Tagad ciemā ir piecas sētas. No Vaišnoriškes var uzsākt laivu braucienu pa seklo un dzidro Būku.

Saimniecībā no vietējiem produktiem ražo mājas vīnus (plūmju, aveņu, bērzu sulas, aroniju, augļu - ogu, vīnogu, upeņu u.c.), ievārījumus (upeņu, ābolu, ērkšķogu, rīvētu kabaču, ābolu - ķirbju u.c.), marinējumus (tomāti želejā, dārzeņu lečo, gurķi kurzemnieku gaumē, kabaču ikri, marinēti kāposti u.c.), kompotus (zemeņu, aveņu, ķirbju, plūmju u.c.), sulas un sīrupus (ābolu, aroniju), vīnus (ābolu - irbeņu, aveņu, plūmju, aroniju, vīnogu u.c.), liķierus (zemeņu, dzērveņu, piparkūku, cidoniju, aveņu u.c.).  Tūristu grupām piedāvā vīnu un  liķieru degustācijas: var pamēģināt 8 - 9 vīnu vai 5 liķieru veidus. Grupas lielums ir no 10 - 40 cilvēki. 

Viesu nams "Kalnarušķi" atrodas Vidzemes šosejas (A2) malā starp Api un Jaunlaiceni. Ļoti ainaviska vieta, kuras baudīšanai saimnieki uzbūvējuši skatu torni.

Latviešu virtuve: Buljons ar profitroļiem, skābu kāpostu sautējums ar grūbām un šķiņķi, pildītas šniceles ar meža sēnēm, marinētas putnu aknas tomātu mērcē, kakla karbonādes tīteņi, rabarberu krēms ar ogu mērci.

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Lielstraupes pils ir vienīgā Latvijā saglabājusies celtne, kur vienā ēkā ir apvienota viduslaiku pils un baznīca. Pils celtniecību uzsāka 1263. g. Apbūve ļoti cieta 17. un 18. gs. laikā, kā arī 1905. g. nemieru laikā. Ēku kompleksu atjaunoja 1909. g. pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Lielstraupes baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi - 17. gs. ērģeļu luktu un 18. gs. kanceles gleznojumi. 1944. g. dienamā uzstādīja mākslinieka S. Vidberga vitrāžas "Golgāta" un "Kristu dzimšana". Savukārt, pils tornī redzams vietējā pulksteņmeistara Aides darināts pulkstenis, bet uz baznīcas sienas - saules pulkstenis. Pils parkā ir jāaplūko 1744. g. no koka būvēto zvanu torni. 1938. g. baznīcā atklāta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. No 1963. g. pilī darbojas narkoloģiskā slimnīca. Baznīca ir apskatāma dievkalpojumu laikā, bet pārējais ēku komplekss – no ārpuses.