Pilsētas rajons dienvidos no Ventas grīvas, kura mūsdienās redzamā mazstāvu koka apbūve sāka veidoties 19. gs. vidū. Ostgala pirmsākumi meklējami 1836. g., kad Krievijas valdība, solot priekšrocības, aicināja apkārtnes zvejniekus apdzīvot smilšaino un kustīgo kāpu pārņemto piekrastes daļu. Ostgals ir atzīts par valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli.

Profesionāla lauksaimniecības tūre, kuras laikā tiek iepazītas lopkopības saimniecības, kas audzē govis, aitas, kazas un cūkas. Iepazīšanās diena, kuras laikā Latvijas galvaspilsētas – Rīgas (UNESCO mantojums) apskate. Nākamas dienas pirmajā pusē dodamies uz Kurzemi. Zemnieku saimniecības apmeklējums, kuras specializācija ir gaļas liellopu ganāmpulks. Otras saimniecības specializācija ir dažādas jomas - tīršķirnes un krustojumu liellopu audzēšana vaislai, nobarošana un gaļas ražošana, piena sivēnu pārdošana un cūkgaļas ražošana, graudaugu un pārtikas kartupeļu audzēšana, kā arī biškopība. Vakarpusē – Kuldīgas vecpilsētas un Eiropas platākā ūdenskrituma – Ventas rumbas apmeklējums. Nākamajā dienā dodamies uz Vidzemi. Pirmā saimniecība ir specializējusies liellopu audzēšanā un intensīvajā lauksaimniecībā, bet otrās specializācija ir piena lopkopība, graudaugu un zālāju audzēšana. Kokneses pilsdrupu, kas atrodas latviešu tautas likteņupes – Daugavas krastos, apskate. Vakarpusē - viena no lielākajām kazkopības saimniecībām Latvijā. Te audzē ap 160 tīršķirnes kazas (Alpu, Anglo, Vācu baltā dižciltīgā) un mājas cūkas kuiļus (vaislai). Ekskursija un vairāku sieru šķirņu degustācija. Nākamās dienas rītā apmeklējam vienu no lielākajām Latvijas aitkopības saimniecībām, kas vienlaikus ir arī bioloģiskā saimniecība. Te audzē ap 250 Latvijas tumšgalves šķirņu aitu. Otra saimniecība darbojas divos virzienos – audzē graudus un zālāju sēklas un nodarbojas ar piena lopkopību un jaunlopu audzēšanu. Cēsu viduslaiku pils apskate. Cēsu pils bija Livonijas ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Dienu noslēdzam Ungurmuižā, kas ir viens no izcilākajiem Latvijas 18. gs. koka barokālās celtniecības paraugiem.

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Pastāv uzskats, ka tieši Rubenē izveidojusies pirmā latviešu draudze. Baznīcas altārdaļa būvēta jau 14.gs., bet pati baznīca savu pašreizējo izskatu ieguvusi 1739. gadā.Būtiska baznīcas interjera sastāvdaļa ir Ķieģeļu muižas mantinieces Barbaras Helēnas fon Budbergas 1762. gadā dāvinātais kroņlukturis ar Krievijas impērijas divgalvaino ērgli un zaru ornamentiem uz bumbas. Baznīcā redzama arī zīme (1869. g.), kas ir veltīta pusgadsimtam kopš dzimtbūšanas atcelšanas.

Pastāv vairākas teikas par Rubenes baznīcas nosaukuma rašanos. Viena no tām vēsta, ka, sargājot baznīcu no velna, tās sienā iemūrēta sieviete un vīrietis, kura vārds bijis Rubens. Baznīca esot nosaukta viņam par godu.Vēl viena versija vēsta, ka baznīcas nosaukums cēlies no rubeņa, kas sēdējis kādā no kokiem, kas vēlāk izmantots baznīcas celtniecībā.

Kā vēsta sens nostāsts, pirmās baznīcas laikā, kad vētrā noticis dievkalpojums un pie vecajiem kapiem jūrā grimis kuģis, mācītājs ar draudzes locekļiem – brīvprātīgajiem devies airu laivā glābt kuģa komandu. Daļu no tās izdevās izglābt, bet pārējos izskaloja krastā. Godinot no vienas puses traģisko, bet no otras – laimīgo notikuma atrisinājumu, kuģa kapteinis šo vietu nosauca par Feliksbergu jeb laimīgo krastu. To vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums, bet tagadējo nosaukumu – Jūrkalne apdzīvotā vieta ieguva 1925. gadā.

Apvidus veidots, lai saglabātu Alūksnes augstienes augstākās un izteiktākās daļas dabas un kultūras ainavu, ko veido augstākie pauguri – Dēliņkalns, Dieva kalns, Saules kalns, Drusku pilskalns un Kornetu – Peļļu subglaciālā iegultne (šeit redzama viena no lielākajām reljefa starpībām Latvijā) ar Pilskalna, Dzērves, Ievas, Raipala u.c. ezeriem, kā arī nozīmīgi biotopi – nogāžu un gravu meži, dažāda tipa purvi, pļavas, mitrie meži un tajos mītošās sugas. Teritorijā izveidotas dabas takas, distanču un kalnu slēpošanas maršruti, kā arī lokāli velomaršruti. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī trīs dabas liegumi: Korneti – Peļļi, Avotu mežs un Dēliņkalns.