Lietuvas otra lielākā pilsēta un no 1920. – 1939. g. – pagaidu galvaspilsēta. Vecpilsēta, Rātsnams (16. gs.), Sv. Pētera un Pāvila katedrāle – bazilika (15. gs.), Pērkona māja (15. gs.), Laisves aleja, Čurļoņa (Čiurlionis) mākslas un Velna muzejs.

Dabas parks veidots g.k. Rīgas „zaļās zonas” aizsardzībai. Tā lielāko daļu aizņem ar priežu silu un mētrāju apaugušas kāpas, bet tā dienviddaļā atrodas Beberbeķu ezers. Ezera apkārtnē ir labiekārtota.

Atrodas Burtnieka ezera austrumu krastā – uz ezera poldera dambja. Pavasara un rudens migrāciju laikā – laba putnu vērošanas vieta. Putni redzami ne tikai ezera piekrastē, bet arī poldera mitrajās pļavās.

Atrodas mežā, netālu no Kaltenes. Labiekārtota (laipas, kāpnes, informācijas stendi) taka, kas iepazīstina ar Latvijai samērā neparastu dabas pieminekli (aizsargājams) – Kaltenes kalvām, kas ir lieli, līdztekus Rīgas jūras līča krasta līnijai orientēti laukakmeņu krāvumi. Uzskata, ka tos veidojuši Baltijas ledus ezera ūdeņi un ledi. Garums – ap 1,5 km.

Pilsberģu krogs atrodas bijušajā muižas ēkā, divu minūšu gājiena attālumā no Jūrkalnes stāvkrasta. Piedāvājumā gan Latvijas, gan Eiropas tradicionālie ēdieni, kā arī vietējās zivis. Pieejama banketu zāle un vasaras terase. Piedāvā viesību galdu klāšanu un tūristu grupu ēdināšanu, kā arī dažādus koncertus un tematiskos vakarus. Pilsberģu krogā visu gadu aplūkojamas dažādu mākslinieku, rokdarbnieku un amatnieku izstādes.

Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti: Heinriha Jakobsona (1832. – 1911.) - pirmā Mazirbes skolotāja kapa vieta (vecs metāla krusts atrodas pa kreisi no galvenajiem vārtiem), priede  - valsts nozīmes dižkoks 3,17 m apkārtmērā, kuras stumbrā kāds viesstrādnieks padomju laikā ar motorzāģi izzāģējis kokā dori, lai tiktu pie bišu medus, rakstnieka Marģera Zariņa stāstā un lugā aprakstītā vecā Taizeļa prototipa – zvejnieka Nika Freimaņa (1845. – 1908.) kaps, Vilkača kaps - teikām un spoku stāstiem apvīta vieta – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta u.c.

Taka izvijas augšup un lejup gar Pilsupes lejteces stāvajiem krastiem un atklāj skaistus skatus uz trīs balto smilšu atsegumiem (lielākais no tiem – t.s. Baltā kāpa). Apkaimes kāpu masīvs ir veidojies Litorīnas jūras periodā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Takas apskatei nepieciešamais laiks ir ~ 0,3 h. Tās apkārtnē ir atrastas akmens laikmeta apmetnes liecības. 

Daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas komplekss, kultūras un izglītības centrs Daugavpils/Dinaburgas cietoksnī, artilērijas Arsenāla ēkā. Vienīgā vieta Austrumeiropā, kur tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar pasaules slavenā mākslinieka abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko oriģināldarbiem. Rotko muzejs piedāvā aplūkot patstāvīgās un mainīgās ekspozīcijas. Patstāvīgās ekspozīcijas veido Marka Rotko darbu oriģināli un reprodukcijas, digitālā ekspozīcija par mākslinieka dzīvi un daiļradi, kā arī kultūrvēsturiskās ekspozīcijas. Mainīgās ekspozīcijas - Latvijas, Eiropas un pasaules mākslinieku darbu izstādes.

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)