Rekovas dzirnavas ir unikāla vieta pašā austrumu pierobežā. “Pirmajā stāvā bija miltu malšana un otrajā stāvā apstrādāja vilnu. Dzirnavas pastāvēja līdz 1980.gadam. Vēlāk ēka nevienam nepiederēja, lietus ietekmē iebruka jumts un faktiski viss bija sadrupis. 2016.gadā zemnieku saimniecības “Kotiņi” saimniekam Aldim Ločmelim radās iespēja iegādāt ēku un saliekot galvas kopā, radās ideja, ka ēkā varētu būt vietējās produkcijas veikaliņš.”

Majestātiskā trīsstāvu pamatīgu laukakmeņu mūra ēka, kas atrodas pašā Balvi-Viļaka ceļa malā, ir sākusi dzīvot jaunu dzīvi, kur ikvienam ir iespēja nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā.

Dzirnavu saimniece  - viena no īstajām latvju saimniecēm Vija Kuļša uzņem tūristu grupas, kurām piedāvā nobaudīt vietējo Latgales produktu garšu dažādā izpildījumā. Ēdienkarte sastāv no piedāvājuma vegāniem, veģetāriešiem un klasiskās ēdienkartes. Viena no galvenajām ēdienu sastāvdaļām ir zs “Kotiņi’’ ražotā produkcija. Ir iespēja pieteikt un darboties arī Meistarklasēs.

Tiek piedāvāvāts ēdiens no linsēklām, linu eļļa, dažādi salāti, ko var gatavot ar linu eļļu. Linsēklas izmanto pašu ceptā maizītē, sāļajā baltmaizē ar linsēklām. Linsēklas Rekovas dzirnavu ēdienkartē ir tikai viena no izejvielām, bet tieši tās ir centrālais varonis jaunajā Ziemeļlatgales kultūrvēsturiskā tūrisma piedāvājumā “Linu ceļš Ziemeļlatgalē”.

Piedāvā ļoti gardus Lietuviešu tradicionālos ēdienus. Var pieņemt līdz 300 personām. Ir āra terase un dzīvā mūzika. Pieņem bankas kartes, pieejama autostāvvieta.

Pirmo reizi rakstos Kandavas vārds minēts 1230. g. 1253. g. stāvā Abavas senlejas krasta augšdaļā Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, kuras piekājē izveidojās apdzīvota vieta. 17. gs. Kandava tapa par nozīmīgu tirdzniecības centru. Mēra epidēmija un 1. pasaules kara laika notikumi smagi piemeklēja pilsētiņu un tās iedzīvotājus. Pilsētas tiesības Kandava ieguva 1917. g. Padomju laikos Jaunkandavas lauksaimniecības tehnikuma sporta komplekss kļuva par populāru treniņu norises vietu.

Atpūtas komplekss atrodas mākslīgi veidotas ūdenskrātuves krastā, un teritorijā ir divas pirtis - Lielā pirts un Mazā pirts. Lielās pirts ēkā ir iespējams rīkot svinības un dažādus pasākumus līdz 40 cilvēkiem un vasaras sezonā pat līdz 60, Mazajā pirtī - līdz 20 cilvēkiem.

Bez pirtīm tiek piedāvātas 20 dažādas atpūtas vietas ar galdiņiem, grilu un telšu vietām, volejbola laukumi, laivu un ūdensriteņa noma.

Latvijas un Baltijas mērogā unikāla teritorija, kas stiepjas no Valmieras līdz pat Gulbenes rajonam un kuras galvenā "ass" ir neregulētās Gaujas ieleja ar blīvu vecupju sistēmu un no bioloģiskās daudzveidības viedokļa vērtīgām pļavām to krastos, ozolu un platlapju audzēm. Daudzu retu un aizsargājamu putnu, īpaši griežu, dzeņu, medņu u.c. sugu dzīves un vairošanās vieta. Viena no nozīmīgākajām lapukoku praulgrauža dzīves vietām. Teritorija ir perspektīva putnu vērošanas, dabas izziņas, ekotūrisma un dažādu veidu aktīvā tūrisma norisēm. Šobrīd teritorijā tiek veidota ar tūrismu saistīta infrastruktūra.

Košragu uzskata par jaunāko lībiešu jūrmalas ciemu (veidojies 17. gs.). 1826. g. Košragā bija 78 iedzīvotāji. 1832. g. Žokos atvēra Dundagas jūrmalas ciemos pirmo lasītmācīšanas skolu lībiešu bērniem, kur par skolotāju strādāja pirmais profesionālo izglītību ieguvušais lībietis Nika Polmanis, kurš austrumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. Košragā bija vējdzirnavas, ūdensdzirnavas, laivu būves vieta. Pavasaros te piestāja laivas ar darba meklētājiem no Sāmsalas. 1932. g. izbūvēja ostu, 1938. g. - molu mudas (jūras mēslu) vākšanai. Pagājušā gs. 30. gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, kuri te savāca visvairāk lībiešu folkloras vienību. Norpiedagu mājas cēla lībiešu sabiedriskais darbinieks - Didriķis Volganskis (1884 - 1968). Tur piedzima viņa dēls - lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs (Somijā) Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912 - 2003), kurš lībiski pārtulkoja A. Pumpura eposu „Lāčplēsis” somu valodā. Mūsdienās Košrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Dodieties ekskursijā, lai gūtu ieskatu lauku profesijā un dzīvesveidā, kā arī iegūtu jaunus iespaidus un labu atpūtu visai klasei. Ekskursijas laikā apciemojiet koka skulptūras Vienkoču parkā, kur iespējams iepazīties arī ar koka amatniecību un sameklēt dārgumu lādi. Vai arī apmeklējiet vienīgo vietu Baltijā, kur var iepazīties ar cilvēku dzīves apstākļiem pirms vairāk kā 1000 gadiem. Pēc tam apmeklējiet zemnieku saimniecību, kurā no cidonijām ražo sukādes, marmelādes, sīrupus un citus labumus, un pļavās ganās savvaļas zirgi. Ekskursijas noslēgumā dodieties uz Porcelāna fabriku, lai varētu padarboties apgleznošanas darbnīcā un iepazīties ar ražotni.

Restorāns - bārs "Agnese" atrodas viesnīcā „Wolmar”, Valmieras pilsētas centrā. Vasarās darbojas āra terase.

Latviešu virtuve: Mēlīšu salāti, Valmieras salāti, aukstā kefīra vai biešu zupa, jēra kakla karbonāde, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, zemeņu zupa ar pašu gatavotu saldējumu, rupjmaizes kārtojums, upeņu krēms.

Īpašais ēdiens: Burtnieku ezera zandarta fileja.

Ļoti ainaviska vieta Siguldā, kas gleznota (no tā arī vēlāks nosaukums) un fotografēta kopš seniem laikiem! Paradīzes kalns būtībā nav kalns, bet gan vieta, kur Gaujas senlejas kreisā pamatkrasta nogāzi „pāršķeļ" varenā Vējupītes grava. No Paradīzes kalna paveras izcils skats uz Turaidas pili un Gaujas senleju, kur izveidota atpūtas vieta un skatu laukums. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt ar elektromobili.