Virgas muiža kā lēnis tikusi piešķirta Livonijas ordeņa vasalim – Konrādam Noldem. Līdz mūsdienām saglabājusies Virgas muižas pils, kurā no 1935. gada līdz pat mūsdienām izvietojusies skola. Pilī atrodas baroneses trīs ar skaistiem kokgriezumiem rotātas durvis ar Noldes dzimtas ģērboni un baronu ģīmetnēm. Nedaudz nostāk no muižas centra (ciema ziemeļaustrumos) apskatāmas 19. gs. vidū celtās Holandes tipa vējdzirnavas, kas pēdējo reizi malušas 1939. gadā. Bijušā muižas klētī 1983. g. ierīkots Tradīciju nams, kas kalpo kā kultūras nams. Virgas muižu ieskauj parks, kurā uzmeklējama Barona Noldes un baroneses kapa vieta ar pieminekli.

Neliela ziepju un dažādu citu ķermeņa kopšanas produktu darbnīca. Pašu audzētos un saimniecības pļavās ievāktos ārstniecības augus iestrādā ziepēs un skrubjos, gatavo no tiem izvilkumus augu eļļās, kurus iekļauj lūpu balzamos un krēmos. Ziepes tiek vārītas tā, kā to darīja agrāk - no sārma un taukvielām. Apmeklētājiem iespēja ielūkoties “Ezervanna” mazajā darbnīcā, paklausīties stāstā par ziepju vārīšanu, iemēģināt roku un radošumu skrubju gatavošanā vai “pamīcīties” ar ziepju veidojamo masu un pagatavot savu ziepju gabalu.

Forti celti un pārveidoti ilgākā laika posmā. To celšanā rokas pielikuši gan vācieši, gan zviedri, gan krievi. 20.gadsimta sākumā - 1912.gadā tika uzsākta vairāku fortu būve Mangaļsalā un Bolderājā. Tika uzcelti divi forti ar 254mm lielgabaliem, seši forti ar 152mm lielgabaliem un trīs forti ar 138mm. Katrā fortā tika uzstādīti divi lielgabali. Mangaļsalas fortifikāciju sistēma sastāv no vairākām daļām un atrodas samērā plašā teritorijā. Atsevišķas tās daļas ir arī nepieejamas, jo atrodas mazdārziņu teritorijā. Tas ir unikāls vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā, bet tajā pat laikā ir "aizmirsts", nesakopts, grūti pieejams un apmeklējumiem bīstams. Ja objekts tiktu attiecīgi novērtēts un apsaimniekots, - nākotnē tas varētu būt viens no Rīgas tūrisma "top" objektiem, jo Rīga nav tikai Vecrīga.

Līgatnes dabas takas, dibinātas 1975. gadā, ar mērķi iepazīstināt parka apmeklētājus ar Latvijas dabu, vietējo augu un dzīvnieku valsti, savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas bioloģisko daudzveidību un aizsardzību. Pirmie Līgatnes dabas taku iemītnieki bija seši staltbrieži un meža cūkas.  Līgatnes dabas takās apskatāmi dažādu savvaļas sugu dzīvnieki, vērojamas neskartas dabas ainavas (arī no 22 metrus augstā skatu torņa), saklausāmas mežu un pļavu balsis, skatāma krāšņu gravu un klinšu ieskauta Gauja un tās senleja, kā arī baudāma aktīva atpūta un  brīnišķīgs miers. 
Pastaigu takas ierīkotas ~4 – 5 km garumā, ar atšķirīgām grūtības pakāpēm (gan augsnes un grants segumi, gan koka kāpņu posmi) dažādos apvidus apstākļos. Līgatnes dabas taku apmeklējumam vidēji nepieciešamas 2 – 3 stundas.
 

Viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas ir vāji izšķirams.

Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai.

„Airītes” atrodas vietā, kur 1919.gada 6.marta kaujas laikā krita jaunizveidoto Latvijas bruņoto spēku pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis, Jātnieku nodaļas virsnieks Pēteris Krievs un leitnants Hanss Johans Šrinders. 1920. gadā par saziedotajiem līdzekļiem „Airītēs” uzsāka pieminekļa izveidi Oskaram Kalpakam, kuru atklāja 1922. g. 3. septembrī. 1935. gadā pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” iniciatīvas uzsāk muzeja saimiecības celtniecību, kurā plāno izveidot Kalpaka bataljona cīņām veltītu muzeju. To atklāj gadu vēlāk. Padomju laikā piemiņas ansambli iznīcina, bet ēkā izvieto pastu un iekārto dzīvokļus. Atmodas laikā (1988. – 1989.) piemiņas vietu atjauno, bet 1990. g. 11. novembrī no jauna atklāj O. Kalpaka muzeju. 2007. gadā remontdarbu laikā nodeg ēkas otrais stāvs. Muzeju un ekspozīciju atjauno 2013. gadā. Ekspozīcija atklāj O. Kalpaka dzīves gaitas I pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas. Muzeja darbinieki regulāri organizē O. Kalpaka piemiņas pasākumus un Lāčplēša dienas svinības.

Sertificēta bioloģiskā saimniecība (ģimenes uzņēmums) ar 2 nozarēm: biškopība un dāzkopība. Tiek ražoti biškopības produkti: dažādu veidu medus un medus maisījumi ar tējām un garšvielām kā arī zaļumi, dārzeņi, āboli. iespējams arī apskatīt saimniecību. 

 Unikāla dabas un kultūrvēsturiska teritorija starp Kaldabruņu – Bebreni un Dvieti. Senlejai cauri tek mazā Dvietes upīte, kas plūst cauri Skuķu un Dvietes ezeriem un senlejai pieguļošajām palieņu pļavām. Tās plūdu laikā darbojas kā sava veida Daugavas ūdeņu „uzkrājējs”, ātri uzņemot lielas palu ūdeņu masas, bet vēlāk tās lēnām atdod. Ūdeņainos pavasaros šeit redzamie skati nelīdzinās nekur Latvijā citur redzamajiem. Senlejas ūdens līmeņa svārstību īpatnības ir iemesls, kādēļ šī ir nozīmīga augu un putnu dzīves vieta gan migrāciju, gan ligzdošanas laikā. Teritorijas aizsardzības nolūkā ir izveidots Dvietes palienes dabas parks. Interesanti, ka augstākās vietas, kas palu laikā neapplūst, sauc par salām. Dvietes senlejā ir atrastas 15 iespējamās seno cilvēku (akmens, bronzas, dzelzs laikmeta) apmetnes un ļoti bagātīgs dažādu seno priekšmetu - savrupatradumu klāsts. Ir pamats uzskatīt, ka šī ir viena no senākajām un nozīmīgākajām cilvēka dzīves vietām tagadējā Latvijas dienviddaļā.