Saimniecībā iespējams apskatīt smiltsērkšķu audzes, augustā un septembrī var piedalīties smiltsērkšķu novākšanā. Apmeklētājiem pastāstīs par smiltsērkšķi, tā audzēšanu un novākšanu, dziednieciskajām spējām un produktiem. Ir iespēja apskatīt smiltsērkšķu produktu ražotni un nodegustēt pašus produktus.

To pamatoti dēvē par vienu no Kurzemes skaistākajām baznīcām. Dievnamu, kas bija Osten – Zakenu dzimtas īpašums, cēla 17. gs. un pārbūvēja 1710. g. Tā kokā darinātais interjers (rokoko ar baroka iezīmēm, 18. gs. vidus) pārsteidz ar savu košumu un dažādību. Pieminēšanas vērta ir kungu loža, ērģeļu luktas (1710. g.), ērģeles (1856. g.), altāris, kancele, biktssols (18. gs. vidus) u.c. Griestu gleznojumi tapuši laikā no 1744. - 1746. g. un tos veidojis Prūsijas gleznotājs I. F. Rode. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Muzejs (dibināts 1944. g.) atrodas Skolas ielā 10. Tas ir viens no vecākajiem Vidzemes muzejiem, kura interesantākie eksponāti ir atradumi no vidējā un jaunākā dzelzs laikmeta, kas daļa ir nākuši no Lubānas ezera apkārtnes. Muzeja darbinieki organizē gan tematiskas izstādes, kas saistītas ar novada kultūrvēsturi, gan mākslas izstādes. Muzejs izvietots bijušās Biržu muižas vēsturiskajās ēkās.

Lauku māja, kurā sagaidīs īstena Latvju saimniece Skaidrīte Nagliņa un ierādīs maizes cepšanas tradīcijas pēc mantotas receptes.
Piedāvā nobaudīt gatavotus pēc sentēvu receptēm ar malku kurināmā maizes krāsnī iecienītos un gardos sklandraušus, tikko ceptu saldskābmaizi, kā arī „picu” suitu gaumē.
Grupām līdz 10 cilvēkiem, iepriekš piesakoties.

Atrodas Nīcā, TIC ēkas otrajā stāvā.Šeit apskatāmas > gadsimtu vecs Nīcas tautastērps ar tā neatņemamām sastāvdaļam - brunčiem, ņieburu, vamzi un austenēm. Nīcas pūralādē noglabāti vietējo rokdarbnieču darbi, kas turpina šejienes amatu tradīcijas. Apmeklētāji var iepazīt Nīcas segas, lakatus, galdautus un citas saimniecībā noderīgas lietas, kā arī cimdu un zeķu pārus. Ja interesē etnogrāfiskas un ar novadpētniecību saistītas tematikas – šī ir vieta, kas noteikti jāapmeklē.

1387. g. dokumentā minēta kā Minor Irva. Līdz 20. gs. vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā, - zvejniekciems un kuģniecības centrs. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca. Brauskās darbojās ķieģeļu ceplis. 20. gs. 30. g. zvejnieku kooperatīvs uzcēla zivju pārstrādes cehu. 1923. g. šeit nodibināja Līvu savienību un 1939. g. atklāja Lībiešu tautas namu. Tam iepretim atrodas Stūrīši (Taizeļu dzimtas mājas), kur var iepazīt lībiešu sadzīves priekšmetus un, pasūtot, - nodegustēt vietējos ēdienus. Mazirbē dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji – Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. Kultūras darbinieks Kārlis Stalte (1870 - 1978) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, bet Mārtiņš Lepste - lībiešu valodas skolotājs 20. gs. 30. gados. No ārpuses apskatāma bijusī Jūrskolas ēka, kurā laikā no 1894. – 1914. g. izglītību ieguva ~ 2000 studentu. Padomju gados te atradās armijas postenis - zastava. 

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

Latviska lauku sēta, kurā ganās ap 100 kazas un kur piedāvā ekskursijas pa saimniecību. Var nogaršot un iegādāties mājās gatavotu plombīra saldējumu no kazas piena un dažādus sierus.  Iespēja arī baudīt uz ugunskura gatavotu zupu.

Saimniecībā ir arī lauku pirts ar lielu pirts lāvu līdz 8 personām.

Kafejnīca „Sprīdīši” atrodas rakstnieces Annas Brigaderes muzeja pagrabiņā, Tērvetes upītes krastā. Vasarās ēdienu var izbaudīt uz ārā terases. Piedāvā ballītes kopā ar Tērvetes meža labajām raganiņām un vizināšanos zirga pajūgā (vasarās) vai kamanās (sniegotās ziemās).

Latviešu virtuve: Cūkgaļas ribiņas medus mērcē, pankūkas ar ievārījumu, sēņu mērce.

Īpašais ēdiens: „Lāča ķepa”.

Tikai 30 minūšu braucienā no Rīgas, pašā Ogres centrā atrodas "SierŠtelles" ražotne. Turpat atpūtas kompleksā „Policijas akadēmija” var nobaudīt "SierŠtelles" siera ēdienus, kā arī iegadāties sierus kulinārijā. „SierŠtelles” sortiments sastāv no 31 dažādas garšas siera – gan sāļajiem, gan saldajiem. Īpašā siera recepte dzimusi turpat Ogrē, populārajā Peldu kūrortā.