Bemerkenswertes Gebäude

Atrodas ceļa, kas ved uz Miķeļtorņa bāku – līkuma malā. Unikālā ēka (vienīgais lībiešu ciemu krogs ar raksturīgo plānojumu, kas saglabājies līdz mūsdienām) šobrīd atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma tikai no ārpuses. Pizes krogs celts 1853. gadā.

Divstāvīgā ēka ir redzama no Dundagas – Ģipkas ceļa (ap 3,7 km no Ģipkas ciema). Šis nav tūrisma objekts, bet gan vēsturiska vieta, kurai vērts pievērst uzmanību kaut vai no attāluma. Ēkas pirmajā stāvā no 1860. g. darbojās skola, kurā par skolotāju strādāja rakstnieks Antons Austriņš. 1867. g. tai uzbūvēja otro stāvu, kurā uzsāka jūrskolas izveidi. Jūrskola darbojās līdz 1894. g., kad to pārcēla uz Mazirbi.

Pils iela pazīstama ar jūgendstila apbūvi, kas veidojusies 19. un 20. gs. mijā veco vienstāvu ēku vietā. Pirmā ēka Pils ielā 30 (jaušama jūgendstila ietekme) tika uzcelta 1901. g. Pils un Kuģinieku ielas krustojumā (Pils iela 40) paceļas 1905. g. celtais Vulfsona trīsstāvu īres nams, ko var pazīt pēc neobarokālā stila torņa. Netālu esošo ēku Pils ielā 31 un 38 (Mūzikas skola) fasādes jau ir uzskatāmas par raksturīgiem jūgendstila paraugiem. Savukārt, ēku Kuģinieku ielā 2 uzskata par vienu no skaistākajiem Latvijas jūgendstila namiem ārpus Latvijas galvaspilsētas. Uzmanība jāpievērš arī ēkām Pils ielā 54 un 60.

Das Denkmal wurde errichtet zu Ehren des Jubeljahres der katholischen Kirche, das 1825 in Rom für die ganze Welt verkündet wurde.Auf einem hohen, pyramidenförmigen Postament steht eine Christusfigur, die das Kreuz trägt. Das Postament wurde 1828 unter dem livonischen Kanoniker, Dekan von Rezekne und Schriftsteller  Jāzeps Kirkillo errichtet. 1918 wurde das Denkmal renoviert und die Christusfigur mit dem Kreuz erstellt. Eine weitere Renovierung fand 1990 statt.

Construction of the Neibāde resort in 1823, started up hospitality traditions. The park, designed in an English style, was created by the gardener Akerbergs, who was brought from Estonia by Baron August von Pistohlkors. In the 1920s – 1930s the Pēterupe – Neibāde Seashore Aid and Improvement Society looked after the restoration and care of the monument and the park of the resort that was ruined during the war, the appearance of Saulkrasti, the organisation of different events and foundation of the theatre and the choir, led by Olga Cīrule. Saulkrasti open-air stage has always been a place for festivities. 16 July 1933 is a date that deserves special attention as it was on this date that the open-air stage became the place where Neibāde and Pēterupe were renamed Saulkrasti. The open-air stage was repeatedly rebuilt and improved. Both during the Soviet era, as well as later, this was a meeting place for locals on joyful moments, on moments of change and remembrance. The stage was the place of origin of the Popular Front of Latvia (Latvijas Tautas fronte) Saulkrasti branch. Now the stage is a meeting place and holds different events on summer weekends. Each year Saulkrasti town festival concert takes place on this open-air stage.

Found at Rīgas Street 22A, this impressive building was suggested by Latvian President Kārlis Ulmanis and built in 1936 and 1937 after a design by the architect Verners Vitands.  It is seen as one of the most outstanding architectural monuments from the first period of Latvian independence, and it is said that it was once the most modern multifunctional building in all of Europe.  The building now houses the Daugavpils Theatre, the Latgale Central Library, the Latvian Cultural Centre, the Latvian House, the US Information Centre, the Daugavpils Tourism Information Centre and other institutions.  Unity Square is alongside the building, and beautiful compositions of flowers are nearby during the growing season.

The Līgatne Paper Factory is located at Pilsoņu Street 1 in Līgatne. The factory was first built in place of an old paper windmill by two tradesman from Rīga who also built dormitories for residents. These structures are an important component in the urban environment of Līgatne. The rapid flow of the Līgatne River allowed the factory to produce writing paper, stationary and wrapping paper. In 1858, the factory was brought by a local nobleman who brought in new equipment from Scotland. If some 100 people worked at the factory during the first half of the 19th century, then that number rose to 600 by the end of the century and 800 at the beginning of the 20th century. Writing paper was the primary product from the factory, although there were sometimes special orders. During World War I, for instance, the factory produced paper on which the Russian military printed its maps. This allowed the factory to hold an important role in the Russian market. During the Soviet era, the factory at Līgatne produced notebooks and other products that were sent all over the USSR. Today the factory mostly produces wrapping paper of various kinds from waste paper. The Līgatne Paper Factory is the only functioning entity of its kind in Latvia, and there are guides available to give you a tour. The historical centre of the campus on which the factory sits is a cultural monument. The Līgatne Tourism Information Centre (_371-6415-3313) offers tours of the centre during which you will learn about the lives of the factory's workers and administrators in the late 19th and early 20th century. Back then there was major construction work at the factory to build residences for workers, a school, a childbirth facility, a hospital, a club, a guesthouse and other buildings which have survived to the present day.

In den 50er Jahren des 19. Jahrhunderts war hier eine von der Siedlung Žocene verlegte Schule. Befindet sich bei der Kirche von Ģipka. 1938 hat hier eine Genossenschaft von Dundaga den Handel von Gütern des täglichen Bedarfs organisiert. (Die Quelle: Roja TIZ)

Der älteste Leuchtturm der Ostsee (der drittälteste der Welt), der noch tätig ist, und befindet sich am höchsten Punkt von West-Estland – in Tornimäe (68 m). Im Turm sind Expositionen und ein Cafe.

Die im 19. Jh. gebauten Mühlen sind vollständig renoviert. Eine Erzählung über ihre Geschichte und einem originalen Arbeitsmechanismus. 

Atrodas Baznīcas ielā 10. Skaistā ēka ir viena no nedaudzajām 17. gs. celtnēm, kas būvēta koka pildrežģa tehnikā (restaurēta 1986. g.). Kurzemes hercogistes laikā tajā atradās pirmā zāļu tirgotava. Apskatāma no ārpuses.

In einem in der zweiten Hälfte des 19. Jh. errichteten Gebäude befindet sich eine Sammlung vom Limbažu-Museum und das Touristeninformationszentrum. Blick auf die Altstadt vom Turm (der glässerne Boden).

Atrodas 0,9 km no Jaunpiebalgas muižas pils, Jaunpiebalgas centra virzienā. Redzot šo ēku, nav jāpārliecina, ka tā ir viena no garākajām Vidzemē. Tik gara, ka grūti pat „iedabūt kadrā”.

Viena no 19. gs. sešdesmito gadu sākumā būvētās St. Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa līnijas stacijām. Kaut arī sliežu ceļš joprojām turpinās Baltkrievijas virzienā (tālāk – pamests), Marcinkones dzelzceļa stacija ir pēdējā, līdz kurai pasažieri var nokļūt ar vilcienu no Viļņas (3 reizes dienā). Arī kravas vilcieni tālāk nekursē. Stacijas ēka ir izcils koka arhitektūras un stacijas kompleksa apsaimniekošanas piemērs. No Marcinkones dzelzceļa stacijas virzienā uz Čepkeļu purvu savulaik ir bijis izveidots šaursliežu dzelzceļš, kuru izmantoja kokmateriālu izvešanai. Tā vietā šobrīd ir saglabājies vecs meža ceļš, kur plānots izvietot šaursliežu dzelzceļu tematikai veltītu informācijas stendu.

The Western breakwater was finished in 1885 and stretches 860 metres into the sea.  Together with the Eastern breakwater it regulates the flow of water from the Daugava River into the sea, also reducing silt levels in the river.  The structure of the breakwater is based on piles that are strengthened with rocks.  The breakwater has been reconstructed and strengthened several times.  During the 19th century, it held a prison for offenders.  Approximately ½ of the breakwater has been restored with cement, but the rest of it is in fairly sad shape.  Polish King Stefan Báthory ordered the construction of a lighthouse alongside the Daugava in 1528, and the first map to show a lighthouse was produced in 1536.  A 1721 list of lighthouses in the Russian Empire notes a pile of rocks at the location upon which a fire was lit.  Later there were wooden and stone towers that were destroyed during wars.  The current Daugavgrīva lighthouse was built in 1957 and is 35 m high.  Its light can be seen at a distance of 18 nautical miles.

Cīravas muižas ūdensdzirnavas būvētas 1881. g., bet 20. gs. – pārveidotas. Šīs ir vienas no salīdzinoši retajām Latvijas ūdensdzirnavām, kas tādā apjomā saglabājušas vēsturiskos mehānismus. Apskatāmas no ārpuses.

One of Northern Europe's oldest universities (founded in 1632). Many famous people and scientists have studied here. Main building (1804. – 1809.) is one the country's most excellent monuments of Classical architecture.

The square structure with walls that are nearly two metres thick became known as the Gunpowder Tower during the rule of Duke Jacob, because that is what was stored here.  There might have been a well here, because groundwater is close to the surface.  The tower and the castle were linked by a 12-metre bridge on one pillar.  The tower is only visible from the outside.

In the southern part of Līvāni, where Zemgales Street ends at the Daugava River, there is a fairly unusual and exotic form of transportation – one of three river crossings in Latvia.  Unlike the one in Līgatne, this one is operated by a motor, not the flow of the river.  It involves a cable across the river, and it is based on Soviet military pontoons that were used to build pontoon bridges for tanks.  The crossing point was established by its owners.

Atrodas Sakas un Liepājas ielas krustojumā. Ēka, kas šobrīd atrodas sliktā stāvoklī, celta 19. gs. vidū.

This fairly large wooden bridge across the Rīva River is a fairly unique phenomenon in Latvia, but it is one of few, if not the only bridge of its type.  The bridge is in a convenient and easily accessed place, and of interest is the fact that it was once part of the Liepāja-Ventspils railroad that was installed during the first half of the 20th century.

Viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas ir vāji izšķirams.

Located on the bank of the Gauja River in the northern part of Līgatne is the only functioning crossing point on the Gauja River and the only one in the Baltic States which is powered by the river itself. This is a public transportation resource of local importance.

This is one of two crossing points across the Daugava (the other is near Līvāni).  It is an exotic form of transportation to carry pedestrians, bicyclists and light automobiles across the river.  There is a motor that operates a 200-metre metal cable.  The crossing point is based on Soviet military pontoons that were used to build pontoon bridges for tanks.  The crossing point was established by its owners.  The Dunava Catholic Church is on the left bank of the river, and nearby is a monument to rafters.  During the 1820s, there were three crossing points of this type across the Daugava.

Skaisto un mūsdienās atjaunoto zilā krāsojuma ēku Karaīmu ielas 5 malā sākotnēji (1810. g.) cēla Dominikāņu mūki. Kopš 1864. g. tajā 23 gadus saimniekoja policija, līdz 1887. g. te izvietoja pastu un telegrāfu. Šobrīd ēkā atrodas nacionālā parka administrācija.

Die dritlängste (in seiner Zeit auch eine der modernsten Brücken) Backsteinbrücke Europas (164 m), gebaut 1873 – 1874.

Atrodas 1905. gada ielā 6. Sinagoga tika celta 1875. g. – Krievijas cara Aleksandra II valdīšanas laikā. Pēc 2. pasaules kara tajā atradās graudu noliktava, kinoteātris, kafejnīca un visbeidzot – naktsklubs. No 2003. gada to vairs neizmantoja. Pirms gada tika pabeigts vērienīgs projekts - sinagogas un lūgšanu nama atjaunošana, kurā izveidots sabiedrībai pieejams kultūras un informācijas centrs un pārcelta Kuldīgas novada bibliotēka.

Agrākos laikos Kūrmājas prospekts bija galvenais ceļš uz pludmali. Tā malās redzami grezni 19. – 20. gs. mijas nami un villas, kas piederēja aristokrātiem – piekrastes un jūras labumu baudītājiem. Te meklējami Liepājas himnas „Pilsētā, kurā piedzimst vējš” bronzā darinātie tēli – Laivinieks, Dzintara latvieši, Vārna u.c. Prospekta galā slejas piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem (uzstādīts 1977. g.). Tas simbolizē sievieti, kas gaida mājās pārnākam savu vīrieti.Kūrmājas prospektā 16/18 atrodas Liepājas vēstures un mākslas muzejs. Muzeja krājums (kopā > 100 000 eksponāti) izvietots 1901. g. eklektisma stilā (ar gotikas elementiem ) celtā namā, kas tapis pēc Berlīnes arhitekta Ernesta fon Īnes skicēm un P. M. Berči projekta. Ekspozīcijā apskatāma akmens stēla – vienīgais šāda veida savrupatradums Baltijas valstīs no Grobiņas kapu lauka (Skandināvu senkapi).

Labiekārtots Driksas (Lielupes atteka) posms ar divu līmeņu promenādi, Baltijas valstīs unikālo Mītavas tiltu, skatu vietām, piemineklis „Jelgavas students” u.c.

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

Atrodas Brīvības ielā 125 a. Pastaigā pa pilsētas centru ir vērts pievērst uzmanību pilsētas vecākajai ēkai, kas atrodas netālu no Jēkabpils Sv. Miķeļa luterāņu baznīcas (draudzes īpašums, 1769. g. uzsākta tās celtniecība). Koka ēka celta 1808. gadā.

Piecstāvu viesnīca, kuras centrā ir tornis, celta 1933. - 1936. g. jaunklasicisma stilā (arhitekts E. Laube) un tautas valodā pazīstama kā "Baltā pils" jeb "Baltais kuģis". Ēku uzskata par vienu no izcilākajām Latvijas brīvvalsts laika būvēm un tā kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas valsts simboliem. Līdz mūsdienām saglabājusies pati ēka, daļēji vestibila, mūzikas salona, bibliotēkas un ēdamzāles interjeri un dažādi mākslas darbi. Ķemeru viesnīca pazīstama arī kā viena no galveno notikumu vietām A. Graubas mākslas filmā "Baiga vasara". 1998. gadā sanatoriju privatizēja uzņēmējsabiedrība Ominasis Italia S.R.L. Jau vairāk nekā desmitgadi ieilguši Ķemeru viesnīcas atjaunošanas darbi un ēka joprojām ir apskatāma tikai no ārpuses. Tās rietumu pusē plešas dārzs.

Atrodas Vaiņodes, Aizputes, Uzvaras un Zviedru vārtu ielu krustojumā. Zviedru vārti ir Priekules simbols, kas attēlots pilsētas ģerbonī. Vārti (1688. g., restaurēti 1954. g.) kalpojuši kā Priekules muižas caurbraucams vārtu sardzes tornis, kur notika to tirgotāju kontrole (muita), kas devās uz vai no Lietuvas. Ar šeit iegūtajām nodevām tika papildināta barona Korfa kase. Interesants ir 18. gs. no Gotlandes smilšakmens tapinātais baronu Korfu dzimtas ģerbonis ar sudraba lodi virs tā un maskaronu vārtu centrālajā fasādes daļā. Teikas vēsta, ka vārtos iemūrēti dārgumi un sākas pazemes eja. Baronu laikos vārtu abu pušu nišās stāvēja draudīga izskata divmetrīgi no akmens darināt sargi – zaldāti. Līdz pat 2. Pasaules karam pastāvēja ticējums, - ja zaldātiem nobučo nabu, bučotājs piedzīvos laimīgu dzīvi. Tagad pie vārtiem stāv no koka darināti sargkareivji. No Zviedru vārtiem redzama Priekules pils un skatu tornis.

Meklējams Baznīcas ielā 5. Tumšajos toņos krāsotā ēka būvēta 17. gs. (tad rātslaukums pieminēts dokumentos), un tās pagrabos atradies pirmais pilsētas cietums. Tai blakus esošais vēsturiskais rātslaukums bija galvenā pilsētnieku pulcēšanās un soda izciešanas vieta, jo laukuma dienvidaustrumu stūrī bijis ierīkots kauna stabs. Mūsdienās te izvietojies Kuldīgas TIC un Audēju darbnīca. Kā vienā, tā otrā var iegādāties Kurzemē ražotas preces un suvenīrus, bet darbnīcā – vērot aušanas procesu. Rātslaukuma apkaimē uzņemti filmas „Emīla nedarbi” kadri.