Skulte Port and Zvejniekciems

Martas Staņas mantojums Zvejniekciemā

Marta Staņa (1913–1972) ir viena no izcilākajām un vienlaikus arī pretrunīgāk vērtētajām padomju ēras arhitektēm Latvijā. Viņas slavenākais darbs ir Dailes teātra projekts, kura projektēšana un būvniecība ilga turpat 20 gadus, un tā pabeigšanu un atklāšanu arhitekte diemžēl nepieredzēja. 1951. gadā zvejnieku arteļa “Zvejnieks” vadība M. Staņai un speciālistu grupai uzticēja projektēt arteļa kultūras namu. Lai noteiktu Zvejniekciema izaugsmes perspektīvas, arhitekte darbību sāka ar arteļa “Zvejnieks” ciemata plānojuma un apbūves projektu. Turpmākos desmit gados pēc M. Staņas projektiem Zvejniekciemā uzbūvēja kultūras namu jeb klubu, vidusskolu, divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem un vēlāk arī mākslinieku Postažu ģimenes vasarnīcu.

Zvejniekciemā sabiedriskās ēkas arhitekte koncentrēja ainaviskā Aģes upes lokā, kur klubs būvēts uz zemes uzbēruma.
Zvejniekciema kultūras nama arhitektūra ir savdabīga tā laika piemērs. Pirmajā mirklī tā šķiet diezgan tipisks staļinisma paraugs – četrstāvu ēka, plānojumā taisnstūra, masīva, padrukna celtne, ar uzsvērtu ieejas daļu, bez lieka rotājuma un ar minimālu apdari fasādē, kur uzsvars likts uz materiālu,
proporcijām un siluetu. Kultūras nama celtne ir būtiska apkārtējās vides kontekstā – to ieskauj plaši zālieni ar apstādījumiem un kokiem, radot sajūtu, ka ēka atrodas parka vidū, līdzīgi kā 18.–19. gs. celtie muižiņu ansambļi.
Zvejniekciema vidusskolas ēku Marta Staņa projektēja 50. gadu otrajā pusē, un tā ir uzskatāma par unikālu projektu. Zvejniekciema vidusskolas projekts ietver ekoloģisku pieeju – ēka tiek sintezēta ar apkārtējo vidi un dabu. Vidusskolu pabeidza būvēt 1963. gadā. Zvejniekciema vidusskola laika gaitā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas un sākotnēji iecerētās telpu funkcijas rekonstrukciju laikā, ir ievērojami pārveidotas – vairākas no izejām slēgtas drošības apsvērumu dēļ, atsevišķas klases sadalītas vairākās telpās un ieguvušas atšķirīgas funkcijas no to sākotnējām, nesen renovācijas ietvaros piebūvēts jauns apjoms – sporta zāle. Taču, neskatoties uz to, gandrīz nemainīgs ir saglabājies ēkas sākotnējais plānojums.
Blakus klubam un skolai, Aģes upes līkumā ir sporta laukums, kurā jau no pagājušā gadsimta 50. gadu otrās puses notiek dažādi sporta un kultūras pasākumi. Viskuplāk apmeklētie, protams, bija Zvejnieku svētki, bet arī citiem pasākumiem apmeklētāju netrūka. Mūsdienās sporta laukums ir atjaunots un ir paredzēts dažādām sporta aktivitātēm.

Gita Memmēna, Saulkrastu TIC, 12/29/2016

Tourism objects involved in this story
	Skulte Port and Zvejniekciems	In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).
5 days	Liv's Road	Historians say that the Livs or Livonians lived in the territory of Latvia long ago, starting in the 10th century. They populated Northern Kurzeme and the river banks of the Daugava and Gauja rivers. They asked the first German tradesmen who appeared in the area about the price of textiles at the market in Visby. This means that they were familiar with the island of Gotland. The Livonians were courageous and spiritually strong seafarers, because only strong men can live with the sea, go fishing and seal trapping, and take root in the by no means fertile sands of the seashore. The territory between Ģipka and Ovīši is known as the Livonian coastline. There are still romantic seashore fishing villages of Livonian origin, as well as Cape Kolka, where the great Latvian activist Krišjānis Valdemārs insisted that it was the centre of Europe. Livonians all along the seashore responded to his call by taking part in building sailing ships all the way up to Ainaži, where there was a maritime school. That allowed the ships to sail to the far corners of the world, thus creating a century of sailing ships. This wasn’t possible without the Livonians. Also on the coastline are the oldest lighthouses in Latvia, with the one at Ovīši still serving as a star that shows the route for seaborne ships that are heading for Rīga. The Livonian heritage is also seen in the tradition of fishing for lamprey eels – something that is still very much in place in Carnikava, Svētciems and Salacgrīva. Old-time fishing equipment that cannot be seen anywhere else is on display in the latter town. The Latvian nation emerged when the Livonians flowed together with the Lettigalians, the Livonians joke. It may be that there is some truth in the anecdote. Liv or Livonian culture, lifestyles and history are closely linked to Latvia and cannot be separated from it.