Skultes osta un Zvejniekciems

Martas Staņas mantojums Zvejniekciemā

Marta Staņa (1913–1972) ir viena no izcilākajām un vienlaikus arī pretrunīgāk vērtētajām padomju ēras arhitektēm Latvijā. Viņas slavenākais darbs ir Dailes teātra projekts, kura projektēšana un būvniecība ilga turpat 20 gadus, un tā pabeigšanu un atklāšanu arhitekte diemžēl nepieredzēja. 1951. gadā zvejnieku arteļa “Zvejnieks” vadība M. Staņai un speciālistu grupai uzticēja projektēt arteļa kultūras namu. Lai noteiktu Zvejniekciema izaugsmes perspektīvas, arhitekte darbību sāka ar arteļa “Zvejnieks” ciemata plānojuma un apbūves projektu. Turpmākos desmit gados pēc M. Staņas projektiem Zvejniekciemā uzbūvēja kultūras namu jeb klubu, vidusskolu, divas daudzstāvu dzīvojamās mājas skolotājiem un vēlāk arī mākslinieku Postažu ģimenes vasarnīcu.

Zvejniekciemā sabiedriskās ēkas arhitekte koncentrēja ainaviskā Aģes upes lokā, kur klubs būvēts uz zemes uzbēruma.
Zvejniekciema kultūras nama arhitektūra ir savdabīga tā laika piemērs. Pirmajā mirklī tā šķiet diezgan tipisks staļinisma paraugs – četrstāvu ēka, plānojumā taisnstūra, masīva, padrukna celtne, ar uzsvērtu ieejas daļu, bez lieka rotājuma un ar minimālu apdari fasādē, kur uzsvars likts uz materiālu,
proporcijām un siluetu. Kultūras nama celtne ir būtiska apkārtējās vides kontekstā – to ieskauj plaši zālieni ar apstādījumiem un kokiem, radot sajūtu, ka ēka atrodas parka vidū, līdzīgi kā 18.–19. gs. celtie muižiņu ansambļi.
Zvejniekciema vidusskolas ēku Marta Staņa projektēja 50. gadu otrajā pusē, un tā ir uzskatāma par unikālu projektu. Zvejniekciema vidusskolas projekts ietver ekoloģisku pieeju – ēka tiek sintezēta ar apkārtējo vidi un dabu. Vidusskolu pabeidza būvēt 1963. gadā. Zvejniekciema vidusskola laika gaitā ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas un sākotnēji iecerētās telpu funkcijas rekonstrukciju laikā, ir ievērojami pārveidotas – vairākas no izejām slēgtas drošības apsvērumu dēļ, atsevišķas klases sadalītas vairākās telpās un ieguvušas atšķirīgas funkcijas no to sākotnējām, nesen renovācijas ietvaros piebūvēts jauns apjoms – sporta zāle. Taču, neskatoties uz to, gandrīz nemainīgs ir saglabājies ēkas sākotnējais plānojums.
Blakus klubam un skolai, Aģes upes līkumā ir sporta laukums, kurā jau no pagājušā gadsimta 50. gadu otrās puses notiek dažādi sporta un kultūras pasākumi. Viskuplāk apmeklētie, protams, bija Zvejnieku svētki, bet arī citiem pasākumiem apmeklētāju netrūka. Mūsdienās sporta laukums ir atjaunots un ir paredzēts dažādām sporta aktivitātēm.

Gita Memmēna, Saulkrastu TIC, 29.12.2016

Stāstā iesaistītie tūrisma objekti
	Skultes osta un Zvejniekciems	19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale.
5 dienas	Līvu ceļš	Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā. Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav. Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.