Dabas objekti Lietuvā

1992. gadā dibinātais Varņu reģionālais parks (Varnių regioninis parkas) ieskauj Žemaitijas augstienes augstāko daļu, veidots tās ainavas aizsardzībai. Parka teritorijā atrodas Žemaitijas augstienes augstākais paugurs - Medvegalis (Medvėgalis) (234 m virs jūras līmeņa) un ārkārtīgi ainaviskais un teiksmām apvītais Šatrijas (Šatrijos) kalns (228 m virs jūras līmeņa). Abi ir ļoti skaisti, seni pilskalni, kas mūsdienās ir populāri tūrisma objekti, tādēļ šeit var veikt paša izvēlētu parka ainavisko tūri. Parks ir bagāts ar ezeriem un nelielām ūdenstecēm. Interesanti, ka parka lielākā – Lūksta ezera viļņi krastā izskalo dzintaru. Parkā konstatēta 481 augu un 739 dzīvnieku sugas. Šeit sastopami tādi Eiropā aizsargājami biotopi kā ozolu meži, staignāju meži, pārejas purvi, bioloģiski nozīmīgi zālāji un pļavas. Žemaitijas augstiene ir viena no vecākajām zināmajām apbedījumu vietām Baltijas austrumdaļā. Mūsdienās populāri pasākumi ir vasaras saulgriežu svinības un uguns rituāli Šatrijas kalnā.  Apmeklētāju centrs atrodas Varņu ciemā.

Aiz Gārņu kalna Kuršu jomas pusē sākas ~ 9 km garš klaju un smilšainu kāpu posms, kas ir viena no neparastākajām Baltijas teritorijām. Tās aizsardzības nolūkos ir izveidots dabas rezervāts. Šī ir arī viena no vietām, kur klejojošās smilšu kāpas apraka Kuršu jomas ciemus. Kā to iepazīt? Spēkratu un divriteņu vadītājiem ir jābrauc līdz ceturtajam (pēc kārtas) autostāvlaukumam un jādodas atklāt Baltijas lielākais smilšu tuksnesis. Lai saglabātu šejienes ainavu un trauslo augāju, kā arī neveicinātu smilšu tālāku kustību, cauri Nagļu dabas rezervātam ir izveidota īpaša koka laipu taka. Kāpas augšdaļas smiltājos laipa beidzas, taču tālāk redzams ar koka mietiņiem marķēts „koridors". Šī ir ļoti populāra pastaigu, izziņas, fotografēšanas un gleznošanas vieta. No kāpu vaļņa virsotnes paveras fantastisks skats un Kuršu strēli, Kuršu jomas un Baltijas jūras zilajiem ūdeņiem. Uzmanību! Šī ir vienīgā vieta no Kopgaļa līdz Nidai, kur klajo un smilšaino kāpu apskatei ir izveidota īpaša taka. Citviet pa kāpu smiltājiem staigāt vai citādi pārvietoties nav atļauts!

Vienīgo skolas botānisko dārzu Lietuvā sāka iekopt 1989. gadā Traupja skolā. Visas augu kolekcijas (kopumā Traupja botāniskajā dārzā aug jau vairāk nekā 8000 augu sugu, formu un šķirņu) ir savācis viens cilvēks – S. Obelevičus.

Jau minētā izziņas taka (no ziemeļu puses) savieno Ginuču pilskalnu ar Ladakalni. Tas ir pieejams arī no rietumu puses, kur izveidots autostāvlaukums un kāpnes (ir padomāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām). No Ladakalna plakuma paveras (īpaši, pēc pēdējās attīrīšanas) viena no skaistākajām nacionālā parka ainavām uz vairākiem ezeriem un Augštaitijas augstienes pauguraini. Stāsta, ka no Ladakalna var redzēt sešus ezerus? Redzamo ezeru skaits var atšķirties bezlapu un veģetācijas periodā. Paņemiet karti un pārskaitiet! Pastāv uzskats, ka šis ir sens pagānu kulta kalns, kur upurēja dievietei - pasaules radītājai Ladai.

Botāniskais dārzs ir Šauļu universitātes apakšnodaļa.Tas ir jaunākais un platības ziņā mazākais botāniskais dārzs Lietuvā. 1958.gadā uzsākta dārza izveidošanas. Kopējā tā platība – 6,54 ha.

Ainaviskais Pakrujo muižas parks, kura struktūra palikusi līdz mūsdienām, ticis iekopts 1850. – 1860. gadā. No vienas puses dabisku teritorijas robežu izveido aizsprostotās Kruojas upes josla, no otras puses teritoriju aptver laukakmeņu žogs. Pēc to laiku angļu parku formēšanas shēmas priekšroka tika dabiskai ainavai un dabīguma imitācijai. Parkā aug aptuveni 26 nosaukumu koki, starp kuriem – vēl pirms pāris simtu gadiem atvestie un iestādītie retie augi no pasaules dažādām malām.

Teritorija starp Palangu un Klaipēdu veidota kāpu zonas un piekrastes biotopu aizsardzībai. Tā visā garumā stiepjas skaistas pludmales un mežainas jūrmalas kāpas. Cauri parkam stiepjas Klaipēdas – Palangas asfaltētais veloceliņš, ko vērts nobraukt visā garumā.

Reškutenu (Reškutėnai) ciema apkārtnē ir atjaunots neliels mitrājs, kura malā uzcelts putnu vērošanas tornis. Ja paveicas, pavasaros te var dzirdēt vai redzēt tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā ķikutu Gallinago media, ormanīti Porzana porzana, melnkakla dūkuri Podiceps nigricollis, griezi Crex crex u.c. Ciema ainava īpaši pievilcīga ir pieneņu un ābeļu ziedēšanas laikā. No putnu vērošanas torņa var redzēt vietas, kur akmens laikmetā dzīvojuši cilvēki. Blakus esošajā purvainajā pļavā bijis ezera līcis, kur tika būvēti ciemati līdzīgi kā Āraišu ezerpils gadījumā.

Stelmužes muižas parks izveidots 18.gs. vidū uz dienvidiem no Stelmužes ezera. No visām pusēm uz pakalna esošo Jēzus tā Kunga krusta baznīcu ved līkumotas takas, augu valstī dominē liepas, kļavas, ozoli, gobas, bērzi, egles, oši, priedes. Stelmužes muižas parka pakalna pakājē atrodams Laimes avots, var pastaigāt pa ozolu aleju.

Stelmužes ozols – vecākais un resnākais Lietuvā augošais ozols ir viens no senākajiem ozoliem Eiropā. Lēš, ka tā vecums ir ap 1500 – 2000 gadiem, tā diametrs ir rekordliels – 3,5 m (lai stumbru apņemtu, vajag 8 – 9 vīrus), augstums 23 m.

Dzūkijas Nacionālais parks dibināts 1991. gadā. Tā ir lielākā Lietuvas īpaši aizsargājamā dabas teritorija un viens no mežainākajiem valsts apvidiem. Nacionālais parks ir bagāts ar upēm, kuru krastos nereti redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi, kā arī simtiem avotu un avoksnāju. Starp vērtīgiem biotopiem pieminamas arī pļavas un palieņu pļavas, purvi u.c. mitrāji. Kopumā parkā konstatētas gandrīz 2000 augu sugas un 2108 dzīvnieku sugas, kukaiņus u.c. ieskaitot. Viena no nozīmīgākajām kultūrvēstures vērtībām ir etnogrāfiskie ciemi un saglabātās biškopības, amatniecības, arhitektūras, kulinārās u.c. Cilvēki izsenis dzīvojuši saskaņā ar dabu un izmantojuši tās bagātības – ogas, sēnes, bišu medu, tīro avotu un upju ūdeni un piekopuši dažādu amatu un biškopības tradīcijas. Pazīstama Dzūku tradīcija ir sēņu un ogu vākšana plašajos mežos. Parkā ir izveidoti kājāmgājēju, velotūrisma un ūdenstūrisma maršruti. Apmeklētāju centri atrodas Merķines (Merkinė) pilsētā un Marcinkoņa (Marcinkonys) ciemā.

Ainaviskā plāna Joniškeļo muižas parks izveidots 18.gs. otrajā pusē. 19.gs. sākumā pārveidots un paplašināts. Cauri parkam tek Mažupe. No muižas ciematiņa puses abās pusēs gājēju taciņai stiepjas liepu aleja. Muižas priekšā – liels laukums. Parkā aug pāri pat 20 šķirņu vietējo koku un krūmu, un vairāk kā 30 šķirņu un formu introducentu. Ievērojamas un vērtīgas ir divas parastās jeb “čūskas zaru” formas egles, savdabīga parastā ligzdas formas egle. Tāpat šalc Lietuvā diezgan reti sastopamās rietumu zelta tūjas, parastais dažādlapu ozols, divstumbru sudrabkļava, pelēkais riekstkoks. Parkā viz trīs dīķi.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Viens no lielākajiem Augštaitijas pilskalniem, kas 2011. g. pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem ir izzināms jaunā kvalitātē - gan no infrastruktūras, gan arī ainaviskā viedokļa, jo iepriekš biezais pamežs (tagad retināts) traucēja uztvert iespaidīgo objektu. Arī no pilskalna plakuma paveras labs skats uz diviem blakus esošajiem ezeriem. Tā virsotnē apskatāms piemiņas akmens, kas vēsta par pirmā Lietuvas valsts prezidenta Antana Smetona (Antanas Smetona) apmeklējumu 1934. g. viņa 60 gadu jubilejā. Pilskalns it ticis apdzīvots jau I tūkstošgadē pirms Kristus. Uzskata, ka 14. – 15. gs. te atradusies hronikās aprakstītā Linkmenu pils. Jaunizveidotā taka pilskalnu savieno ar vēl vienu populāru apskates objektu – Ladakalni.