Dabas objekti Lietuvā

Ainaviskā plāna Joniškeļo muižas parks izveidots 18.gs. otrajā pusē. 19.gs. sākumā pārveidots un paplašināts. Cauri parkam tek Mažupe. No muižas ciematiņa puses abās pusēs gājēju taciņai stiepjas liepu aleja. Muižas priekšā – liels laukums. Parkā aug pāri pat 20 šķirņu vietējo koku un krūmu, un vairāk kā 30 šķirņu un formu introducentu. Ievērojamas un vērtīgas ir divas parastās jeb “čūskas zaru” formas egles, savdabīga parastā ligzdas formas egle. Tāpat šalc Lietuvā diezgan reti sastopamās rietumu zelta tūjas, parastais dažādlapu ozols, divstumbru sudrabkļava, pelēkais riekstkoks. Parkā viz trīs dīķi.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Jau minētā izziņas taka (no ziemeļu puses) savieno Ginuču pilskalnu ar Ladakalni. Tas ir pieejams arī no rietumu puses, kur izveidots autostāvlaukums un kāpnes (ir padomāts arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām). No Ladakalna plakuma paveras (īpaši, pēc pēdējās attīrīšanas) viena no skaistākajām nacionālā parka ainavām uz vairākiem ezeriem un Augštaitijas augstienes pauguraini. Stāsta, ka no Ladakalna var redzēt sešus ezerus? Redzamo ezeru skaits var atšķirties bezlapu un veģetācijas periodā. Paņemiet karti un pārskaitiet! Pastāv uzskats, ka šis ir sens pagānu kulta kalns, kur upurēja dievietei - pasaules radītājai Ladai.

Kaut arī Augštaitijas nacionālo parku uzskata par floristiskā ziņā ļoti bagātu teritoriju, šī ir vienīgā vieta, kur varam iepazīt augu valsts bagātību. To īstenot palīdz takas malās izvietotie informācijas stendi. 3,8 km garās lokveida takas sākums ir meklējams Palūšē, Lūšu (Lūšiai) ezera galējā austrumu punktā. Taka ved gar ezera krastu, mežainām kāpām, nelielu strautu ielejām un pa purvāju. Nenomaldīties palīdz krāsu marķējums uz koku stumbriem.

Viens no lielākajiem Augštaitijas pilskalniem, kas 2011. g. pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem ir izzināms jaunā kvalitātē - gan no infrastruktūras, gan arī ainaviskā viedokļa, jo iepriekš biezais pamežs (tagad retināts) traucēja uztvert iespaidīgo objektu. Arī no pilskalna plakuma paveras labs skats uz diviem blakus esošajiem ezeriem. Tā virsotnē apskatāms piemiņas akmens, kas vēsta par pirmā Lietuvas valsts prezidenta Antana Smetona (Antanas Smetona) apmeklējumu 1934. g. viņa 60 gadu jubilejā. Pilskalns it ticis apdzīvots jau I tūkstošgadē pirms Kristus. Uzskata, ka 14. – 15. gs. te atradusies hronikās aprakstītā Linkmenu pils. Jaunizveidotā taka pilskalnu savieno ar vēl vienu populāru apskates objektu – Ladakalni.

Veidots Augštaitijas augstienes ainavu un ezeraines, sugu un biotopu aizsardzībai.

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzības nolūkā ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts (Čepeklių gmatinis rezervatas). Tas izvietojies starp Dzūkijas nacionālā parka dienvidaustrumu daļu un Baltkrieviju. No Marcinkones pa smilšainu meža ceļu (~ 9 km turp - atpakaļ) ar kājām vai divriteni (arī nelielu tūrisma autobusu līdz 20 vietām) var nokļūt līdz purva malai, kur mežainās kāpās un purvā izveidota 1,5 km gara dabas taka un skatu tornis, no kura labi pārredzama purva rietumdaļa. Pirms došanās uz Čepkeļu purvu, ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Šilagėlių gatve 11), kas meklējams aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Te apskatāma neliela nacionālajam parkam un rezervātam veltīta ekspozīcija.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Veidots Kuršu kāpas (lielākais kāpu veidojums Baltijas valstīs), piekrastes, biotopu, sugu, kultūrvēsturiskā mantojuma un kurortoloģisko resursu aizsardzībai. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Te atrodas Baltijā vienīgais Jūras muzejs un Delfinārijs.

Ap 9,5 km garais un līdz kilometru platais ezers atrodas subglaciālā – t.i. ledāja veidotā vagā, tādēļ tas ir ne tikai Lietuvas, bet arī otrs Baltijas dziļākais ezers (pēc dažādiem avotiem 60,5 m vai 62,5 m). Tauragna dienvidu krastā paceļas Taurapils pilskalns (Taurapilio piliakalnis). Saglabājušies nostāsti gan par pagānu priesteri, kas te dzīvojis, gan nogrimušu baznīcu, gan laikiem, kad pilskalnu no visām pusēm apņēmis ūdens. No pilskalna plakuma paveras visaptverošs skats uz Tauragnu.

Jodkrantes Raganu kalns ir liela paraboliska ar skujkoku mežu apaugusi kāpa. Tā koka skulptūru brīvdabas ekspozīcija (veidošanu uzsāka 1979. g.) ir viens no populārākajiem nacionālā parka apskates objektiem. Pa kāpas nogāzēm un augšpusi ir izveidota taka, kuras malās izvietotas ~ 80 (2007. g.) Lietuvas daiļamata meistaru darinātās koka skulptūras, kas ataino Lietuvas tautas daudzveidīgo mitoloģiskās pasaules tematiku. Takas apskatei nepieciešama ~ 1 h.

Parks atrodas Biržuvēnu muižas parka galvenajā daļa, kungu mājas apkārtnē. Parka izveidei izmantots Virvītes upes ielejas reljefs, parka ūdens krātuvei – vecupe. Centrālajai daļai raksturīgas regulāras, pārējai – ainaviskā plānojuma iezīmes. Muižai iepretī stāv antīka stila skulptūra, rietumpusē – koka lapene. Parkā dominē vietējo koku sugas. No introducētiem apstādījumiem aug Eiropas lapegles, Trāķu kļava, rietumu tūjas.  Izceļas upes krastā augošu ozolu grupas un parka centrālajā daļā esošā mazlapu liepu aleja, kas ved līdz dīķim muižas virzienā.