Stāsta, ka pati pirmā baznīca krasta erozijas rezultātā ir ieskalota jūrā. Tagad redzamais dievnama veidols ir tapis 1862. gadā. Kā jau suitu novadam raksturīgi, šī ir katoļu baznīca, atšķirībā no pārējās – luteriskās Kurzemes. Baznīcā atrodas 19. - 20. gs. mijā tapusī altārglezna „Dievmāte” un ērģeles. Interesanti ir baznīcas durvju apkalumi. Pie baznīcas griestiem ir piekārts burinieks, kas saistīts ar stāstu par kāda kuģa laimīgo izglābšanos, no kā šī apdzīvotā vieta ieguvusi pirmo nosaukumu – Fēliksberga (Laimīgais kalns).

Neliela koka baznīca ar metāla vārtu fragmentu tāda paša nosaukuma ciema ceļa malā. Ikdienā apskatāma no ārpuses.

Igaunijas jūras ūdeņos ir saskaitīta 1521 sala! Salu sarakstā pēc platības (63 ha) ~ 2,5 km garā Mohni sala ieņem 38. vietu. Lai saudzētu salas trauslo veģetāciju (vietām nedaudz atgādina krūmainu tundru), tās vidusdaļā ir izveidotas koka laipas. Salas dienviddaļā atrodas sašaurinājums, kuru tāpat kā blakus esošo jūras krastu klāj viens no savdabīgākajiem Igaunijas akmeņu laukiem. Salas ziemeļos esošās Mohni bākas (Mohni tuletorn) celtniecība pabeigta 1871. g. un tās gaisma ir redzama 10 jūras jūdžu attālumā. Šī ir viena no skaistākajām Ziemeļigaunijas bākām! Līdz Mohni salai var nokļūt ar laivu (iepriekšēja pieteikšanās) no ~ 5 km attālās Vīnistu ostas (Viinistu sadam). Ar jūras laivu vai kajaku piemērotos apstākļos būs ~ 1h ilgs brauciens. Jārēķinās, ka uz salas nav pastāvīgo iedzīvotāju! Vīnistu ciemā apskatāms 2002. g. izveidotais Vīnistu mākslas muzejs (Viinistu kunstimuuseum). Apmeklētājus iespaidos ne tikai tā āriene, bet arī tapšanas vēsture. 

Maršruts piemērots laivotājiem, kam nepatīk vienveidība. Latgales ezeri joprojām ir ūdenstūristu mazapgūta teritorija, taču ļoti pievilcīga gan ainavu, gan kultūrvides ziņā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Ģimenei, bērniem un citiem interesentiem draudzīga vieta, kur var doties ekskursijā vai individuāli apskatīt un iepazīt murkšķus.

Neliela apdzīvota vieta parka ziemeļrietumu daļā, kur var nokļūt tikai pa maziem lauku un meža ceļiem (arī ar tūristu autobusu). Te atrodas Lietuvā pazīstamākais Biškopības vēstures muzejs (Senovinės bitinkystės muziejus), kur var aplūkot dažāda veida stropus, bitenieku darbarīkus, koka skulptūras, kā arī iegādāties vietējo biškopju saražoto produkciju. Stripeiķos katru gadu 15. augustā notiek notiek biškopības sezonas noslēguma svētki.

Kaut arī Augštaitijas nacionālo parku uzskata par floristiskā ziņā ļoti bagātu teritoriju, šī ir vienīgā vieta, kur varam iepazīt augu valsts bagātību. To īstenot palīdz takas malās izvietotie informācijas stendi. 3,8 km garās lokveida takas sākums ir meklējams Palūšē, Lūšu (Lūšiai) ezera galējā austrumu punktā. Taka ved gar ezera krastu, mežainām kāpām, nelielu strautu ielejām un pa purvāju. Nenomaldīties palīdz krāsu marķējums uz koku stumbriem.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Atrodas Alekšupītes labajā krastā pirms tās ietekas Ventā. Saglabājušās ziņas, ka pirmās dzirnavas šajā vietā tika celtas līdz ar Kuldīgas pils būvniecību 13. gs. Hercoga Jēkaba laikā dzirnavās taisīja šaujamo pulveri. Vēlāk šī bija pirmā vieta Kurzemē, kur ražoja papīru. Tagad redzamo veidolu ēka ieguva 19. gs. Padomju laikā dzirnavās ierīkoja metālapstrādes darbnīcu. Šobrīd vēsturiskā dzirnavu ēka tiek atjaunota. Apskatāma no ārpuses.