Древние исторические места

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Ein zweistöckiges Holzhaus auf dem Uošvės-Hügel mit wunderschönem Blick aufs Haff. Hier hat drei Sommer der Träger des Nobelpreises, deutscher Schriftsteller Thomas Mann (1875 – 1955) verbracht.

После образования водохранилища Рижской ГЭС – это остров, до этого – полуостров левобережья Даугавы. Во время Первом мировой войны на острове Смерти происходили длительные бои латышских стрелков с превосходящей по численности немецкой армией. 25-го декабря 1916-го года немцы использовали против латышских стрелков отравляющие газы. Чтобы увековечить память об этих событиях, в 1924-м году по проекту архитектора Э. Лаубе на северном берегу острова Смерти установили памятник павшим латышским стрелкам. До острова Смерти можно доплыть на лодке. Стоит осмотреть находящиеся на острове окопы и места захоронений. На северо-западном берегу острова расположен причал для лодок, а недалеко от него – место для отдыха. Недавно был восстановлен фрагмент окопов с землянками. Бои на острове Смерти описал Александр Грин в своем легендарном труде «Души в снежном вихре».

Auch Königstor (Kuningavärav) genannt. Im Barockstil gebaut ist ein Teil der früheren mittelalterlichen Stadtbefestigung. Der Beginn des alten Postweges.

Tiek uzskatīta par vecāko alus darītavu Ziemeļeiropā. Tā tika uzcelta 1878. gadā, un tās pirmais īpašnieks bija grāfs Emanuels fon Zīverss (Sievers), Cēsu pils muižas saimnieks. Savukārt 1922. gadā alus darītavu pārpirka Cēsu uzņēmēji un sāka tur ražot arī vīnu, sulas un minerālūdeni. Uzņēmums "Cēsu alus" šeit alu un atspirdzinošus dzērienus ražoja no 1976. līdz 2001. gadam, bet šobrīd tas ir pārcēlies uz jaunām telpām.  Šobrīd ēkā tiek organizētas dažādas izstādes, kā arī ēku var apskatīt no ārpuses.

Atrodas Tērvetē, Dobeles – Elejas ceļa malā, 0,2 km dienvidrietumos no Tērvetes pilskalna. Ar mežu apaugušais paugurs ir sena apmetnes vieta, kas bijusi apdzīvota jau 1. g.t. pr. Kr. Teika stāsta, ka kalnā bijis klosteris, kura mūki pēc klusēšanas pārkāpuma saulgriežu laikā kopā ar visu celtni nogrimuši kalna dzīlēs.

Напротив острова Марияс (Пилссала) возвышается обрывистая (склоны искусственно сделаны более крутыми) гора Темпля высотой примерно 30 м – древнее латгальское городище с боковыми оврагами. На городище ~ 80 м длиной и 40 м шириной различимы несколько искусственно созданных валов. Одним из древнейших свидетельств заселенности окрестностей горы Темпля является найденный топор, датируемый концом 3-го – началом 2-го тысячелетия до н. э. Археологи полагают, что в это время люди жили на острове Пилссала. В 10–11 веках на городище находился латгальский замок, который в 1225-м году разрушили крестоносцы. Поверхность городища изменена сравнительно недавно – в 1807-м году, во время строительства гранитной ротонды. Ротонда построена в честь русского фельдмаршала Шереметева и капитана шведской армии Вульфа. Вид с горы Темпля на Алуксненское озеро и город считается одним из красивейших в Видземе! Заслуживает внимания и Солнечный мост, построенный в 1937-м году, а также находящаяся недалеко от горы Темпля деревянная обзорная вышка.

Находится на ул. Кунгу, д. 24.Одно из старейших зданий города - деревянный сруб с черепичной крышей, построенный во второй половине XVII века и прозванный в народе гостиницей мадам Хойер. Здесь в 1697 году во время путешествия «Великого посольства» в западную Европу останавливался (инкогнито) русский царь Петр I. Находящееся по соседству здание на ул. Кунгу, д. 26, является вторым старейшим жилым зданием Лиепаи (1699 г.) – жилой дом бургомистра города. Во время Северной войны здесь останавливался король Швеции Карл XII. Оба здания подлежат осмотру только снаружи.

Eine der ältesten Ortschaften Litauens. Schon im 14. Jh befand sich hier eine Holzburg. Der 20 m hohe Merķine-Burgberg an der Mündung der Flüsse Merkys und Nemunas.

Холмы Кассинурме - жемчужины Вооремаа, сформированные последним ледником. В Кассинурме расположены поблизости древнее городище эстов и святое место. У подножия городища построена сцена, во дворе - качели, конические палатки, место для костра и макет городища. В Кассинурме есть природная учебная тропа и тропа реликвий и здоровья.

В 0,2 км к северо-востоку от Ливского народного дома, с дороги Мазирбе - Кошрагс виднеется «Сеппес». Хозяйственный амбар, имевший в углах бревенчатые соединения впритык, который в 20 - 30 годы прошлого столетия строил пришедший из Самсалы в Мазирбе эстонец - рыбак и плотник Екабс Яга. На другой стороне дороги виднеются «Калши» - жилое строение начала XX века. Восстановлено в наши дни, сохраняя в стенах дома кирпичи, которые обжигались в Брауской кирпичной печи Мазирбе.

Одно из относительно немногих городищ по берегам Даугавы, не поросших деревьями и кустами, поэтому на фоне ландшафта округи хорошо выделяется классическая форма городища. Дигнайское городище было заселено в разные периоды, но своего расцвета достигло в период с 5-го по 9-й века, когда на этом месте находился значимый центр. Находки свидетельствуют, что Дигнайское городище заселяли племена латгалов. После вторжения крестоносцев на городище был построен орденский замок, не сохранившийся до наших дней. Существуют легенды о том, что под городищем когда-то был подземный ход. С городища открывается красивый вид на долину Даугавы. На городище сохранились окопы времен Первой мировой войны. У подножия городища находилось поселение.

Возможно, что церковная гора Бакю была древним культовым местом. Сегодня она представляет собой дюнное возвышение, которое лишь немногим превышает по размерам остальные дюны. Об этом месте ходит легенда о провалившейся церкви. Места с легендами о провалившейся церкви могут свидетельствовать о том, что на конкретном месте когда-то находилось какое-нибудь христианское или языческое место для молитвы. (Источник: Роя ТИЦ)

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Вдоль Чудского озера расположена еще одна деревня-улица, которая стала домом для старообрядцев, бежавших из России столетия назад от преследований Колкья - Касепя - Варнья. В Колкья расроложен музей старообрядцев (www.hot.ee/kolkjamuuseum) и молельный дом сторообрядцев в Суур-Колкья. В Варнья есть действующая старообрядческая церковь и Музей живой истории Варнья (www.starover.ee). Экспозиции музеев дают полное представление о жизни русских старообрядцев у Чудского озера в течение 350 лет.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

This partly forested hillock stands 40 metres above the surrounding area and offers impressive views.  The fact that this was once a castle hill is attested by the presence of a moat and remnants of defensive fortifications.  It is thought that Lettigalian tribes settled here in the 10th century AD.  You can climb the hillock to take a look at the surrounding landscapes.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

Место древнего и значимого центра торговли и ремесла на левом берегу водохранилища Рижской ГЭС, возвышающегося над Даугавой на 15 метров. Считается, что у небольшого ручья – впадения речки Варжупите возле Даугмальского городища находился упомянутый в исторических документах Земгальский порт. По древним находкам можно судить, что городище и древний город у его подножия были заселены до конца 12-го века, когда значение Даугмале уменьшилось из-за быстро развивающейся Риги. Подножие городища укреплено.

Die Straße führt durch die ehemaligen Fischerdörfer. Eine bessere Radfahr-Alternative auf der Strecke zwischen Häädemeeste und Ainaži.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

17. un 18. gadsimtā Peipusa ezera rietumu krastā ieradās Krievijas valdības vajātie vecticībnieki, kuru kopienai bija raksturīga apmešanās gar vienu, kilometriem garu ielu. Kasepē, Tihedas, Kikitas un Raja ciemi, kas sarindojušies gar Peipusa krastmalu līdz pat Mustvē apmēram 8 kilometru garumā, ir gandrīz vienīgā vieta, kur līdz šodienai var sastapt krievu vecticībniekus. Garā ciema iela ar savām unikālajām svētnīcām un vecticībnieku kultūras mantojumu ir iecienīts tūrisma objekts, kas piedāvā apmeklētājiem dažādus rosinošus apskates pasākumus.

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.

Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē.

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki. 

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Vēsturiskais ceļš (V1279), kas pirms jaunā ceļa būvniecības caur Ēdoli savienoja Kuldīgu ar Alsungu. Mūsdienās ainaviskais ceļš (grants segums) līkumo cauri mežiem un lauksaimniecības zemēm. Piemērotā laikā to var izmantot kā alternatīvu ceļu, lai iepazītu Suitu novada ainavas. Ceļojumu pa Veco suitu ceļu var veikt ar divriteni. 

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Vējupītes grava ir domāta tiem, kurus nebaida vairāki gari un stāvi kāpieni pa koka kāpnēm, kas ved pa augstajām Vējupītes gravas nogāzēm. Ja aiz viesu nama „Līvkalns" kāpsim lejup, nonāksim pie seklās (3,6 m), bet augstās (6,1 m) Pētera alas , kas atgādina plaisveidīgu nišu. Pēc ~ 10 min ilga gājiena pa upīti uz leju (Gaujas virziens), tās kreiso krastu pāršķeļ dziļā Pūču grava, pa kuru tek Kraukļupīte. Abu upes gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās feodāļa Dabreļa ozolkoka pils ar galveno ieeju pilskalna rietumu pusē. Līdz pilskalnam no Pūču gravas dziļumiem uzved koka kāpnes. Lai apskatītu Kraukļu aizu , ir atkal jākāpj lejup pa tām pašām trepēm un jāturpina ceļš Gaujas virzienā. Kraukļu aiza ir Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar līdz 11 m augstām un iespaidīgām smilšakmens sienām, kurās izveidojusies 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vēl pēc aptuveni 10 – 15 min ilga gājuma (ir jāšķērso Vējupīte pa koka tiltiņiem) nonāksim pie kāpnēm, kas uzved Paradīzes kalnā (aprakstu sk. iepriekš pie Nr. 7.).

Atrodas ziemeļrietumos (jūras virzienā) no Pitraga baptistu baznīcas. Kurgati ir zvejnieka un zemkopja saimniecība, kas celta pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ienesot lībiešu apdzīvotajā piekrastē jaunus būvelementus – nošķeltu jumta galu, kas nebija raksturīgs lībiešu ciemu ēkām.

Āraišu ezerpils ir Eiropas mērogā nozīmīga 9. - 10. gs. seno latgaļu nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija. Āraišu Arheoloģisko parku iespējams apmeklēt gan individuāli, gan grupās. Tiek piedāvātas ekskursijas gida pavadībā, dažādas izglītojošas nodarbības, kā arī programma jaunlaulātajiem. Tāpat tiek rīkoti dažādi tematiski pasākumi un amatu demonstrācijas.

Parkā izveidots arī apmeklētāju centrs, kurā skatāma pastāvīga ekspozīcija. Tajā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas ir iespējams iepazīties ar tajos iegūtajām oriģinālajām liecībām, kā arī ar Jāņa Apala dzīves un ezerpils pētniecības stāstu.

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve.

Pastaigājoties pa kilometru garo zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru, var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Krasta pusē jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899. g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnēji no 1926. g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs, bet no 1992. gada - atkal sākumskola. Ejot pa ceļu, aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī tādas veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. (Avots: Rojas TIC)

Iecienītākā un viena no vecākajām Jūrmalas ielām starp Dzintariem un Majoriem 1,1 km garumā ar krodziņiem, vasaras kafejnīcām un suvenīru bodītēm.

Ēku komplekss celts kā zvejnieka un zemkopja saimniecība. Tajā ietilpst 1926. g. celtā dzīvojamā māja un saimniecības ēkas (20. gs. pirmā puse). Saimniecība redzama no ceļa.

Parkā blakus pusloka tiltiņam ir novietotas trīs milzīgas dzelzs atslēgas, kuras balsta akmens mūris un metāla arkas. Tās simbolizē trīs vēsturiskos centrus un to vienotību – Siguldu, Turaidu, Krimuldu. Dobēs pie šī objekta sezonāli zied dažādi kultūraugi. 

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta pie Mazirbes baznīcas. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti – Vilkača kaps, Vecā Taizeļa kaps, dižpriede u.c.