Древние исторические места

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.

На востоке от дороги Эзермуйжи - Думеле находится древнее русло (балка) Диевиньэзера. Это было одно из самых больших озер в Курземе - длиной 7,5 км и шириной 1,6 км. В 1838 году был вырыт канал - теперяшняя Мелнсилупе - и озерную воду спустили в море, чтобы получить плодородную почву для сельского хозяйства. Жители Эзермуйжи еще со времен баронов были связаны с лесным хозяйством и лесозаготовками. Думеле с Кошрагсом связывает одинокая лесная дорога - т.н. Нижняя дорога - по которой проходит велосипедный маршрут. В Думеле расположен коттедж для отдыха «Зиедкални».

Cēsu centrālais laukums – Vienības laukums (20.gs.sākumā – Konventa laukums) – atgādina par Cēsu kauju notikumumiem, kuru nozīme un ikviena dalībnieka ieguldījums aprakstīti devīzē uz pieminekļa “No zobena saule lēca”. Cēsu kaujas 1019.gada jūnijā bija svarīgs Latvijas valstiskuma vēstures pagrieziena punkts, kad apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vienības laukums turpina būt par nozīmīgu notikumu liecinieku. 1989.gada 23.augustā daudzu cēsnieku ceļi veda uz Vienības laukumu, kuram cauri vijās Baltijas ceļš.

Недалеко от впадения речки Килминьупе находится овитое преданиями городище Троммеля – средневековое место укрепления. Оно находится в 100 м от хутора «Крауяс». Найденные здесь в 1977-м году во время археологических раскопок куски кирпича и черепки печных горшков свидетельствуют о том, что укрепление использовалось в Средневековье. Место связано с преданиями о пирате Троммеле, который здесь зарыл награбленное богатство, поэтому на дюне видно много ям, вырытых черными археологами. В предании говорится о пирате Троммеле, который со своими людьми грабил корабли в Рижском заливе от Курземского побережья до острова Роню. В древности на этом побережье стояли на якоре многие корабли, ожидавшие более благоприятного попутного ветра, чтобы обойти мыс Колка, но пират использовал его для своих корыстных целей. Он также собирал добро с погибших кораблей. Замок Троммеля был каменным. (Источник: Ройский ТИЦ)

Neliela apdzīvota vieta nacionālā parka ziemeļrietumu daļā, kur kādreiz atradusies Rebases muiža. Mūsdienās no tās saglabājušās klēts atliekas, pie kurām apskatāms interesants vēstures liecinieks – sens akmens, ko izmantoja kulšanas procesā (Peksukivi).

«Валдамо» (Vāldamō) - жилое здание желтого цвета и естественным кровельным материалом, построенное в начале прошлого столетия как новое хозяйство. «Вирго» - следующее (к северу) хозяйство за  «Валдамо» (Vāldamō). Построено как новое хозяйство в двадцатых годах прошлого столетия. Жилой дом (1930 г.) отличается интересной резьбой по дереву. «Филмани» - следующее (к северу) за «Вирго». Постройка старинного вида возведена в начале ХХ века, как небольшая комната. Увидим «Силкални», если на перекрестке дороги повернем направо, в  направлении Питрагса. Это здание желтого цвета, построенное примерно в 1906 г. как небольшая комната. «Норпиедаги» - находится на юге за «Силкални». Коричневого цвета и большего размера, чем предыдущее. Жилое  здание примерно в 1906 году, как клеть небольшой комнаты строил активный ливский общественный работник и строитель лодок Дидрикис Волганский(1884 - 1968).  1912 г. здесь родился его сын Эдгарс Валгама, который также был работником ливской культуры и работал священником в Финляндии. «Андули» находятся около ранее упомянутого перекрестка дорог. Одно из крупнейших старых хозяйств поселка и старейший двор, история которого известна с 1680 года, когда он именовался «Кукини». Двор вмещал жилой дом(~ 1909 г.), ригу (1905 г.), клеть (середина XIX в.) и коптильню, построенную из перепиленной лодки. Под частью  риги «Андули», которая построена на склоне дюны, находится средневековое, т.н. Чумовое кладбище.  «Жоки» - напротив «Андулей» и с другой стороны дороги. Наблюдаемое сегодня здание построено на фундаменте исторического старого хозяйства. В середине XIX в. в «Жоки» находилась первая школа по чтению для ливских детей тогдашних прибрежных поселков Дундаги. Учителем работал лив Ника Полманис (1823 - 1903). «Тилмачи» - следующее (на севере) хозяйство за «Жоки». Сохранилось несколько зданий, которые строились на рубеже XIX – XX столетия: жилой дом коричневого цвета, конюшня и часть клети. Проводя реставрацию жилого здания, хозяин нашел доску с надписью «1825. Курляндская губерния». Упомянутые ранее семь исторических хозяйств и здания в свое время были кандидатами в список мирового культурного наследия ЮНЕСКО. 

Улица города Кемери, где лучше всего сохранилась и подлежит осмотру деревянная застройка города. Если с улицы Карогу свернем на улицу Дурбес, то дойдем до музея Миервалдиса Кемерса, который посвящен известному работнику культуры Латвии (1902 - 1980) - священнику и художнику (улица Дубрес 21).

Das ist eine gerade Straße, die sich durch die Ortschaft Ķemeri von Nordwesten nach Südosten dehnt. Der Straßenname zeugt davon, dass diese Straße die Grenze der ehemaligen historischen Regionen Livland und Kurland ist. In der Nähe der Kreuzung der Robežu Straße und der Tukuma Straße kann man das ehemalige Gebäude der Apotheke sehen, das als eine Erinnerung aus der Zeit des ehemaligen in der ganzen Sowjetunion bekannten Kurortes ist. Auf der Wand des Gebäudes hat sich die mit der Apotheke verbundene Symbolik erhalten.

0,2 km nordöstlich von dem Volkshaus der Liven kann man das Haus Seppes sehen. Die Kornkammer der Wirtschaft hat Hausecken mit Rundholzverbindungen und sie wurde von dem in den 1920er – 1930er Jahren aus der Ösel gekommenen Esten – dem Fischer und Zimmermann Jēkabs Jaga gebaut. Auf der anderen Seite des Weges kann man das Haus Kalši sehen, das ein am Anfang des 20. Jhs. gebautes Wohnhaus ist. Dieses Haus ist erneuert worden, und dabei wurden in den Hauswänden die Ziegelsteine erhalten, die in der Ziegelbrennerei von Brauskas in Mazirbe gebrannt wurden.

Im Burg-Komplex von Cesis trifft die Vergangenheit auf die Zukunft. 
Die mittelalterliche Burg bietet eine wundervolle Gelegenheit, 800 Jahre in der Zeit zurück zu reisen. Hier könnt ihr den Westturm mit kerzenbestückten Laternen erklimmen, einen guten Blick auf den Burggarten und den Park gewinnen, hinunter in den Kerker steigen, und auch dem Schmied beim Erschaffen lettgallischen Schmucks in der alten Schmiede zuschauen. 
Direkt neben den imposanten Ruinen steht das Neue Schloss, ein Herrenhaus aus dem 18. Jahrhundert. Heute befindet sich darin das Kunst- und Geschichtsmuseum von Cesis, wo die Ereignisse der letzten 800 Jahre veranschaulicht werden. Hier befindet sich die allererste Flagge Lettlands, die ersten Münzen der Stadt Cesis, eine beeindruckende Innengestaltung im Stil des Biedermeier, sowie die einzige historische Rekonstruktion des Gesichts einer Frau, deren Skelett in der mittelalterlichen Burg gefunden wurde. Einen großartigen Abschluss des Burg-Besuchs bietet der Lademacher-Turm mit seinem atemberaubenden Ausblick auf die Stadt.  
Der Park am Fuß des Burggeländes wurde ursprünglich als privater Garten vom Schlossbesitzer Carl Gustav von Sievers gestaltet. Der Park ist wie eine Zeitmaschine, und fernab des modernen Alltags könnt ihr in seinem Schutz die Seele baumeln lassen. Jeder kann das Besondere spüren, das diesem Ort innewohnt, und sich in unbeschreiblicher Wonne am Teich entspannen. 
In kurzer Entfernung, direkt am Stadtzentrum gelegen, befindet sich der Mai-Park. Dieser ist mit seinen erleuchteten Fontänen und den schwarzen Schwänen, die hier leben, ein essentieller Bestandteil der städtischen Landschaft. Es ist auch ein idealer Ort, um sich mit der Familie zu erholen, denn im Park gibt es einen Spielplatz mit vielen Möglichkeiten zum aktiv werden. 

The Narūta River which flows out of Lake Ežezers is approximately 1 km long and ends at the small Obiteļi windmill lake.  On the right bank of the river is a windmill that was built around 1900.  Today the site has the Obiteļa leisure centre with a sauna and banquet facilities.

Der Burgberg befindet sich in Laši, 0,2 km von der Straße Vecumnieki – Ilūkste entfernt. Dieser Hügel ist ein alter Burgberg der Selen, der vom 1. Jahrtausend vor Christus bis zum 10. – 12. Jh. nach Christus bewohnt war. Heute kann man auf dem Burgberg die Ruinen des ehemaligen Landgutkomplexes von Veclaši (Tiesenhausen) sehen, von dem sich nur das Wirtschaftsgebäude, die Fundamente des Schlosses, einige Torfragmente und der Park erhalten haben. Das eindrucksvolle Herrenhaus war am Ende des 19. Jhs. im neogotischen Stil gebaut worden. Bis zum Jahr 1920 befand sich das Landgut im Besitz der Grafen-Familie Przeździecki (zuvor – Tiesenhausen, Vietinghoff). Bevor Sie diesen Ort besuchen, schauen Sie bitte die alten Fotos von dem Herrenhaus im Internet an. Leider hat dieses Kulturdenkmal in den letzten 20 Jahren keine besonderen Renovierungen erlebt.

Am Ufer von Peipussee befinden sich dicht nacheinander Dörfer, die vor Jahrhunderte von den Altgläubigen, die aus Russland entflohen haben, bewohnt wurden - Kolkja, Kasepää und Varnja.
In Kolkja gibt es ein Museum für Altgöäubigen (www.hot.ee/kolkjamuuseum) und das Gebetshaus der Altgläubigen in Suur-Kolkja. Im Dorf Varnja gibt es eine Kirche und das Lebendige Museum der Geschichte. (www.starover.ee). Die beiden Museen geben guten Übersicht vom Leben der Altgläubigen, die die Ufer von Peipussee seit 350 Jahren bewohnen.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

Dieser Hügel befindet sich3 km südlich von der Straße Vecumnieki – Ilūkste.Für einen Unkundigen ist es nicht leicht, ihn zu finden, weil es hier keine Hinweise gibt. Auch der weiter erwähnte große Stein von Stupeļi ist während der Vegetationszeit nicht so leicht zu finden. Der ungefähr 30 Meter hohe Hügel von Stupeļi ist einer der größten Burgberge der historischen Region Sēlija. Die Forschungen des Burgberges zeugen davon, dass der Burgberg gleich nach Christus verlassen wurde, aber später wurde er während der späten Eisenzeit bewohnt. Es ist interessant, dass in der Umgebung des Burgberges Eisen gewonnen und bearbeitet wurde. Die Funde lassen glauben, dass sich an diesem Ort eine der früheren Städte dieser Region befand. Am Fuße des westlichen Hangs des Hügels kann man den 6,7 Meter langen, 5,6 Meter breiten und bis zu 2,7 Meter hohen großen Stein vonStupeļi finden, dessen Volumen über der Erde 35 m³ beträgt. Es ist möglich, dass dieser Stein als eine Kultstätte diente. Bei den archäologischen Ausgrabungen (am Ende der 1970er Jahre) wurden in der Nähe des Steines Altertümer aus dem 10. bis 13. Jh. gefunden.

Blakus igauņu senču pilskalnam atrodas sena svētbirze. Pilskalna pakājē ir uzbūvēta estrāde, priekšpagalmā uzslietas šūpoles, turpat atrodas slieteņi, ugunskura laukums un pilskalna makets. Kassinurmē atrodas arī dabas izziņas taka, veselības un senlietu taka.

Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Augusta Muižuļa piemiņas akmens novietots Lapmežciemā, autoceļa (P 128, Jūrmala - Talsi) malā pie 9. kilometru stabiņa. A. Muižulis (1893. – 1941.) bija 4. Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnants. Blakus esošie Tuteņi ir viņa dzimtās mājas.

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.

Viens no salīdzinoši nedaudzajiem Daugavas krastu pilskalniem, kas nav apaudzis ar kokiem un krūmiem, tādēļ apkaimes ainavā labi izceļas tā klasiskā pilskalna forma. Dignājas pilskalns bijis apdzīvots vairākos periodos, bet savu uzplaukumu sasniedza laikā no 5. līdz 9. gs., kad šajā vietā atradās nozīmīgs centrs. Atradumi liecina, ka Dignājas pilskalnā mājoja latgaļu ciltis. Pēc krustnešu invāzijas, pilskalnā uzcēla ordeņa pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Saglabājušies nostāsti, ka zem pilskalna bijusi pazemes eja. No pilskalna paveras skaista ainava uz Daugavas ieleju. Pilskalnā saglabājušies 1. pasaules kara laika ierakumi. Tā piekājē atradusies apmetne.

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki. 

Metsanurmes apmeklētāju centrā jūs varat apskatīt veco graudu kulšanas ēku un veclaicīgus darba instrumentus. Intereses vērta ir arī ārā izstāde, kurā eksponēti vēsturiski lauku darbu rīki. Viss, kas šeit atrodas, ir veidots tā, lai ieinteresētu gan vietējos, gan tūristus.

2010. gadā netālu no Mākoņkalna ir izveidota vasarā izpļauta taka, kas iepazīstina ar vairākiem vēsturiskiem akmeņiem: Plakano akmeni, Āža muguras akmeni (var uzsēsties jāšus) un  Jaunstašuļu Velna pēdas akmeni, uz kura virsmas redzams cilvēka pēdai līdzīgs veidojums. Ceļa malā izliktas norādes.

Harilaidas galā no jūras ūdens paceļas 26 m augstā Kīpsāres bāka – viena no neparastākajām Igaunijas bākām. Tā celta 1933. g., kad jūra no bākas atradās ~ 100 m attālumā. Krastu noskalošanas rezultātā tā tagad ir viļņu ieskauta.

Pēc Rīgas HES ūdenskrātuves izveides – sala, pirms tam – Daugavas kreisā krasta pussala. 1. pasaules kara laikā Nāves salā norisinājās ilgstošas latviešu strēlnieku kaujas pret vācu armijas pārspēku. 1916. g. 25. septembrī vācieši pret latviešu strēlniekiem izmantoja indīgas kaujas gāzes. Lai godinātu šos notikumus, 1924. g. pēc arhitekta E. Laubes projekta Nāves salas ziemeļu krastā uzbūvēja pieminekli kritušajiem latviešu strēlniekiem. Nāves sala sasniedzama ar laivu. Ir vērts iepazīst salā esošos ierakumus un kapuvietas. Nāves salas ZR krastā ir izbūvēta laivu piestātne, bet netālu no tās - atpūtas vieta. Cīņas Nāves salā aprakstījis Aleksandrs Grīns savā leģendārajā darbā „Dvēseļu putenis”.

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC)

Izvijas cauri kādreizējiem zvejnieku ciemiem. Labākā velobraukšanas alternatīva posmā no Häädemeeste līdz Ainažiem.

Возможно, что церковная гора Бакю была древним культовым местом. Сегодня она представляет собой дюнное возвышение, которое лишь немногим превышает по размерам остальные дюны. Об этом месте ходит легенда о провалившейся церкви. Места с легендами о провалившейся церкви могут свидетельствовать о том, что на конкретном месте когда-то находилось какое-нибудь христианское или языческое место для молитвы. (Источник: Роя ТИЦ)

Поросшая соснами дюна, на которой находится памятник воинам 6-го Рижского пехотного полка – защитникам Риги в 1919 году. Здесь воины полка вели тяжелые бои против превышавшей по численности армии бермонтовцев и продолжили освобождение Риги и Пардаугавы. Центральный элемент памятника, созданного скульптором Карлисом Зале (обращен в сторону улицы Слокас), представляет собой стену высотой 12 метров с изображением головы льва в воротах Риги. По бокам стены расположены барельефы, изображающие древних латышских воинов и латвийских воинов в обмундировании 1919 года. На вершине дюны находится площадь с алтарем, чаша для огня и памятная табличка с именами павших воинов. Памятник в 1937-м году был открыт президентом Латвии Карлисом Улманисом.

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Напротив острова Марияс (Пилссала) возвышается обрывистая (склоны искусственно сделаны более крутыми) гора Темпля высотой примерно 30 м – древнее латгальское городище с боковыми оврагами. На городище ~ 80 м длиной и 40 м шириной различимы несколько искусственно созданных валов. Одним из древнейших свидетельств заселенности окрестностей горы Темпля является найденный топор, датируемый концом 3-го – началом 2-го тысячелетия до н. э. Археологи полагают, что в это время люди жили на острове Пилссала. В 10–11 веках на городище находился латгальский замок, который в 1225-м году разрушили крестоносцы. Поверхность городища изменена сравнительно недавно – в 1807-м году, во время строительства гранитной ротонды. Ротонда построена в честь русского фельдмаршала Шереметева и капитана шведской армии Вульфа. Вид с горы Темпля на Алуксненское озеро и город считается одним из красивейших в Видземе! Заслуживает внимания и Солнечный мост, построенный в 1937-м году, а также находящаяся недалеко от горы Темпля деревянная обзорная вышка.

Средневековое кладбище  начала прошлого столетия около Мазирбской церкви.  Опоясано каменным покрытым мхом забором. Здесь находятся несколько интересных объектов - могила Оборотня, могила Старого Тайзеля, величавая сосна и др.

Построен на рубеже XIX – XX веков. Рядом, на правом берегу Вершупите находится один из самых популярных серных источников Латвии – «Ящерка». Родник вытекает из образующего форму ящерицы камня, который создан в 1949 году (скульптор Я. Баярс).  Вода источника полезна как для внутреннего, так и наружного применения. Недалеко от павильона можно отыскать знак, указывающий на аллею Яниса Либиетиса. Я. Либиетис работал директором   Государственного Кемерского учреждения серных источников с 1928 по 1944 гг.

Salos, Vaišnoriškė, Strazdai, Šuminai sind die bewohnten Dörfe im Augštaitija- Nationalpark, in denen historische Einzelgehöfte mit Holzgebäuden erhalten sind.

Историческая дорога (V1279), которая до строительства новой дороги через Эдоле соединяла Кулдигу с Алсунгой. В настоящее время живописная дорога (с гравийным покрытием) вьется через леса и сельскохозяйственные угодья. В подходящее время ее можно использовать как альтернативную дорогу, чтобы познакомиться с ландшафтами региона суйтов. По Старой дороге суйтов можно путешествовать на велосипеде.

Ein alter Burghügel der Kurši, mit Funden, die auf eine alte Siedlung hindeuten. Geschichtliche Quellen bezeugen, dass 1263 der Stamm der Kurši die Burg kampflos dem Livonischen Orden zum Niederbrennen überlassen habe. Der Ursprung der Ortsbezeichnung Skābaržkalns (Buchenberg) ist im Zusammenhang mit dem Namen der Stadt zu sehen, denn skābarži (Buchen) wurden ihrerzeit in Kurland als „grobi“ (daher Grobiņa) bezeichnet. 

Die südöstlichste Ecke Estlands ist ein Gebiet mit einzigartiger kultureller Nuance, hier lebt eine interessante ethnische Minderheit – die Setus. Infolge der historischen Lage an der Grenze ist die Seto-Kultur eine Mischung von östlichen und westlichen Kultur – die Einflüsse kann man in ihrer Sprache, im Lebensstil, in der Küche und bei der Volkstracht erkennen. Besonders einzigartig ist die Gesangstradition der Setos -  bezeichnet als Leelo, die zur UNESCO-Liste der Meisterwerke des mündlichen und immateriellen Erbes gehört. Zum Kennenlernen von Setomaa eignet sich am besten die touristische Route „Seto Külävüü“ (Seto Dorfgürtel). Die Route beginnt in Võõpsu und endet in Luhamaa und passiert mehrere Dörfer. Traditionelle Seto Küche gibt es in Tsäimaja im Seto Bauernmuseum (+372 505 4673, www.setomuuseum.ee) und in Taarka Tarõ im Seto Gemeindehaus in Obinitsa (+372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Für Gruppen Verpflegung auf Vorbestellung, beim Wunsch werden Auftritte der lokalen Chöre und Führungen angeboten. 

Das Fischerdorf Altja im Nationalpark Lahemaa wurde 1465 zum ersten Mal erwähnt. Es ist ein traditionelles Stranddorf , wo die Haushalte sich nebeneinander entlang einer Dorfstrasse befinden. Jedoch stammen die Haushalte wie Uustalu und Toomarahva aus dem Ende des 19.Jh. Auf der Landzunge Altja sind alte Netzschuppen zu sehen. Hier gibt es einen Dorfplatz mit grossem Schaukel und der Krug Altja mit estnischer Küche.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.