Ancient historical sites

The Strūves Park is toward the northwest of Jēkabpils, on the left bank of the Daugava, and opposite the Ādamsona (Krustpils) island. The park was established in the 19^th century as a place where the city’s residents could relax and hold celebrations. It can be said with absolute certainty that this is a place of global importance, because the park contains a memorial stone to Professor Friedrich Georg Wilhelm Struwe (1793-1864) from the University of Tartu. He was an astronomer and geodesist. The stone is at a place where Struwe completed his land survey of the Vidzeme Province of the Russian Empire. The meridian location which Struwe identified (and other points related to those locations are found in many other European countries) is on the UNESCO list of world heritage.

Eine der größten befestigten Siedlungen im Bezirk Harju, befindert sich auf einer Erhebung des natürlichen Kliffs Nordestlands.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.

Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve.

Teritorija iepretī Melnsilam iekšzemes pusē, starp Ezermuižu un Dūmeli, ir senā Dieviņezera gultne. Ezers savulaik bijis viens no lielākajiem Kurzemē: 7,5 km garš un 1,6 km plats. 1838.gadā tika izrakts kanāls (tagadējā Melnsilupe) un ezera ūdens nolaist jūrā. Barona Kārļa Ostenzakena mērķis bija iegūt lauksaimniecībai auglīgas zemes.  Ezermuiža atrodas kādreizējā Dieviņezera DA galā - jau kopš baronu laikiem ciema iedzīvotāji bijuši saistīti ar pļavu sargāšanu, mežkopību un mežizstrādi. Savukārt Dūmeles ciems atrodas bij.ezera ZR pusē – Košraga virzienā.
No Košraga uz Dūmeli var nokļūt pa meža ceļu (Apakšceļu), kas arī senāk savienoja Košraga zvejniekciemu pie Dižjūras ar Dūmeli zemes vidienē un tālāk Melnsilu Mazjūras krastā. Pa to šodien ved arī marķēts velomaršruts “Gar Dižjūr un Mazjūr”.  Pa ceļam - brīvdienu mājā “Ziedkalni” var sarunāt karpu makšķerēšanu un lauku SPA labumus.

Neliela apdzīvota vieta nacionālā parka ziemeļrietumu daļā, kur kādreiz atradusies Rebases muiža. Mūsdienās no tās saglabājušās klēts atliekas, pie kurām apskatāms interesants vēstures liecinieks – sens akmens, ko izmantoja kulšanas procesā (Peksukivi).

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.

 Atrodas Lašos, 0,2 km no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa. Sens sēļu pilskalns, kas ir bijis apdzīvots laikā no 1. g. t. pr. Kristus līdz 10. – 12. gadsimtam. Mūsdienās pilskalnā ir redzamas niecīgas atliekas no bijušās Veclašu (Tīzenhauzenu) muižas (iespaidīgais kungu nams bija celts neogotikas stilā, 19. gs. beigās) kompleksa paliekas, no kurām saglabājušās saimniecības ēka, muižas pils pamati, vārtu fragmenti un parks. Līdz 1920. gadam muiža piederēja grāfu Pšezdzecku dzimtai (pirms tam – Tīzenhauzeniem, Fītinghofiem). Pirms dodieties uz šo vietu, tīmeklī ir jāsameklē senie kungu nama fotoattēli. Diemžēl pēdējo 20 gadu laikā šis kultūras piemineklis nav piedzīvojis kādus nozīmīgus labiekārtošanas darbus.

Kaltenē apskatāmas sekojošas kuģu būvētāju dzimtu mājas: „Caurnāši”- Bertliņu dzimtas mājas, „Ilmati” – pie šīm mājām tika uzbūvēti 6 burinieki; „Maizītes” - kuģu būvētāju Štālu dzimtas mājas, - šeit uzbūvēja 16 divmastu un trīsmastu gofelšonerus; „Dambekalnu” mājas, - šeit vēlāk atradās arī viena no pirmajām zivju konservu fabrikām piekrastē. Jūras pusē var atrast arī Kaltenes vecos steķus - laivu piestātni. 1936. gadā piestātni būvēja tēvs ar dēliem no Rojas – Freiji. Laivu piestātnes garums bija 200 m. Tajā varēja novietot ap 50 laivas. Mūsdienās šeit ir palikuši tikai jūras un laika zoba skarti koka stabi. Lai iepazītos ar mūsdienu zvejnieka darba specifiku, grūtībām un izaicinājumiem, vērts iegriezties Ķirķragā pie vietējā zvejnieka Ervīna Vilciņa. Zvejnieks padalīsies ar interesantiem stāstiem no savas zvejnieka pieredzes, varēsiet paskatīties kā top šī rīta loms un vēlāk to nodegustēt. (Avots: Rojas TIC)

Stupeļu Hill is 3 km to the South of the Vecumnieki-Ilūkste road. There are no signs, so the castle hill might be difficult to find. The Great Stupeļu Rock, which is discussed further on in this guidebook, is also hard to find when there is vegetation. Stupeļu Hill is approximately 30 m high, and it was one of the highest castle hills in the historical district of Selonia. Archaeologists say that it was first abandoned at the beginning of our era and then populated again during the late Iron Age. It is interesting that iron was extracted and processed near the castle hill. Archaeologists believe that this is the site of one of the earliest “cities” in the region. To the West of the hill is the Great Stupeļu Rock, which is 6.7 m long, 5.6 m wide and up to 2.7 m high. Above ground, it is 35 m³ large, and it may have been a cult location. During archaeological digs in the late 1970s, antiquities from the 10^th to the 13^th century were found here.

It lies between Pīlādžu street and the left bank of the river Siliņupe. In the 3rd to 2nd millenium B.C., there was a fishermen and hunters' settlement in the place of which there is installed an informational commemorational stone (Sculptor O.Skarainis). The settlement near the river Siliņupe is the oldest known human settlement in the area of the Ķemeri National Park. There are found many artifacts: pottery fragments and arrow tips, flint and amber pieces, etc..It is possible that the adjacent residential area has been the place of a cemetery. A small portion of the finds is displayed at the Lapmežciems Museum, the other ones are located in the National History Museum of Latvia.

Temple Hill is steep (with artificially created steepness) and about 30 m high, and it is opposite Marijas Island.  It is an ancient Lettigalian castle hill, 80 m long and 40 m wide, with several artificial ramparts.  One of the oldest objects found in the region is an axe from the 2nd to 3rd millennium BC.   Archaeologists believe that the island was populated at that time.  There was a Lettigalian castle on the hill during the 10th and 11th century, but it was sacked by the Holy Crusade.  The surface of the castle hill was transformed comparatively recently in 1807, when a granite rotunda was built there in honour of Russian Field Marshall Sheremetev and Swedish captain Wulff.  The view of Lake Alūksne and the town is one of the most beautiful ones in all Vidzeme.  The Sun Bridge (1937) is also worth a look.  A wooden viewing platform is nearby.

A straight street which runs through Ķemeri in the northwestern-southeastern direction. The street's name is a proof that it is the former historical boundary between the regions of Vidzeme and Kurzeme. Near the intersection of Robežu and Tukuma streets, you can notice the former pharmacy building-the memory of the former resort of the all-union significance. On the walls there has survived the pharmacy-related symbolism.

Setomaa in South-East Estonia is a unique area for its people (the Seto) and culture. The historic location in the borderland between East and West, straddling two languages and cultures has shaped the local language, life style, clothes and food. A very specific type of singing – leelo – is incorporated in the UNESCO list of Masterpieces of the Oral and Intangible Heritage of Humanity.
Visitors are advised to follow the Seto Külävüü route from Võõpsu to Luhamaa through many villages to better understand the area.
Traditional Seto food is found at Seto Teahouse (tsäimaja) (+372 505 4673, www.setomuuseum.ee) in Värska and at Taarka Tarõ in the Seto Community Centre in Obinitsa (+372 5620 3374, http://taarkatare.com). Catering for groups should be booked in advance, cultural shows can also be booked.

In the 19th century at the seaside of Skulte, a small village formed, which was inhabited by fishermen. The name “Zvejniekciems” (Fishermen’s village) arose from the population's main activity. In 1967 the Skulte part of Zvejniekciems was added to the Saulkrasti township. Nowadays Zvejniekciems is the home of Skulte Port, and the rocky beach of Zvejniekciems is located between the port and Saulkrasti Beach, while the village itself can be proud of the creative heritage left by the architect Marta Staņa (1913–1972).

During the latter half of the 19th century, one of the largest ship building facilities was located here between the Dzeņi and Lielkalni homesteads.  It was known as the Ķirbiži and then the Vitrupe shipyard, though nothing remains of it.  28 ships were built here between the 1860s and 1929.

Auch Königstor (Kuningavärav) genannt. Im Barockstil gebaut ist ein Teil der früheren mittelalterlichen Stadtbefestigung. Der Beginn des alten Postweges.

Harilaidas galā no jūras ūdens paceļas 26 m augstā Kīpsāres bāka – viena no neparastākajām Igaunijas bākām. Tā celta 1933. g., kad jūra no bākas atradās ~ 100 m attālumā. Krastu noskalošanas rezultātā tā tagad ir viļņu ieskauta.

Der Hof befindet sich nordwestlich (Richtung der Küste) von der Baptistenkirche von Pitrags. Kurgati ist eine Fischer- und Bauernwirtschaft, die in den 1930er Jahren gebaut wurde. Sie brachte neue Bauelemente in der von den Liven bewohnten Küste ein, weil ihre Dächer abgestumpfte Spitzen hatten, was den Häusern der livischen Dörfer nicht charakteristisch war.

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Eine von den relativ wenigen Wallburgen an den Daugava-Ufern, die nicht mit Bäumen und Gebüsch bewachsen sind, deswegen zeichnet sich eine klassische Form der Wallburg im Landschaftshintergrund ab. Die Wallburg von Dignāja wurde zu unterschiedlicher Zeit besiedelt, aber das Aufblühen im Zeitraum vom 5. bis zum 9. Jahrhundert erreichte, als sich hier ein bedeutendes Zentrum befand. Die Funde zeugen, dass die Wallburg von Dignāja von den lettgallischen Stämmen besiedelt wurde. Nach dem Einfall der Kreuzritter wurde auf der Wallburg eine Ordensburg gebaut, die bis heutzutage nicht erhalten ist. Es sind die Legenden, die über einen ehemaligen unterirdischen Gang unter der Burg erzählen. Von der Wallburg ist einen schönen Blick aufs Daugava-Stromtal. Auf der Wallburg sind die Schutzgräber aus der Zeit des Ersten Weltkriegs erhalten. Am Fuß der Wallburg befand sich einst eine Siedlung.

(V-1279) linked Kuldīga and Alsunga before a new road was built.  The lovely gravel road weaves through forests and farmland.  During appropriate weather, it can be used as an alternative road to learn about the landscapes of the Suiti region.  You can also bike down the road.

Ein der ethnografischen Dörfer in Dzūkija mit Holzgebäuden und Kruzifix.

Parkā blakus pusloka tiltiņam ir novietotas trīs milzīgas dzelzs atslēgas, kuras balsta akmens mūris un metāla arkas. Tās simbolizē trīs vēsturiskos centrus un to vienotību – Siguldu, Turaidu, Krimuldu. Dobēs pie šī objekta sezonāli zied dažādi kultūraugi. 

Das Fischerdorf Altja im Nationalpark Lahemaa wurde 1465 zum ersten Mal erwähnt. Es ist ein traditionelles Stranddorf , wo die Haushalte sich nebeneinander entlang einer Dorfstrasse befinden. Jedoch stammen die Haushalte wie Uustalu und Toomarahva aus dem Ende des 19.Jh. Auf der Landzunge Altja sind alte Netzschuppen zu sehen. Hier gibt es einen Dorfplatz mit grossem Schaukel und der Krug Altja mit estnischer Küche.

Der Name von Litene ist mit tragischen Seiten der lettischen Geschichte verbunden. In den 1920er bis 1930er Jahren befand sich unweit von Litene ein Sommerlager der lettischen Soldaten, wo im Sommer 1941 lettische Offiziere unter dem Terror der Sowjetmacht gelitten haben: Fast 500 lettische Offiziere wurden nach Norilsk in Sibirien geschickt, ein Teil wurde erschossen und heimlich in den Wäldern der nächsten Gegend begraben. Am Ende des Sommers 1941 hat hier die Armee von Hitler ungefähr 300 Menschen aus der Zivilbevölkerung, hauptsächlich Juden, erschossen. Heute sind hier zum Andenken der Getöteten Gedenkstätten eingerichtet worden. 

Das Tal des Flusses Vējupīte ist für die Reisenden gedacht, die sich vor mehreren steilen Holztreppen nicht fürchten, die an den steilen Hängen des Tals führen. Wenn wir hinter dem Gästehaus Līvkalns absteigen, dann kommen wir an der flachen (3,6 m), aber hohen (6,1 m) Höhle Pētera ala (die Höhle von Peter), die einer Spalte ähnliche Nische ist. Wenn wir etwa 10 Minuten flussabwärts (Richtung Gauja) gehen, wird das linke Ufer des Flusses von dem tiefen Tal Pūču grava (Eulental) durchgespaltet, wo der Fluss Kraukļupīte (Rabenfluss) fließt. An der Stelle, wo sich die beiden Täler zusammentreffen, erhebt sich der Burgberg von Satezele (Hügelfläche 90 x 75 m), wo sich am Anfang des 13. Jhs. die Burg aus Eichenholz des Lehnsherren Dabrelis befand. Der Haupteingang war auf der westlichen Seite des Burgbergs. Von den Tiefen des Tals Pūču grava kann man zum Burgberg eine Treppe hochsteigen. Um das Tal Kraukļu aiza (Rabenschlucht) zu besichtigen, muss dieselbe Treppe herabgestiegen und der Weg Richtung Gauja genommen werden. Das Tal Kraukļu aiza ist das Seitental des linken Ufers von Vējupīte mit bis zu 11 m hohen und eindrucksvollen Sandsteinwänden, wo sich die 5,2 m tiefe Höhle Kraukļu ala (Rabenhöhle) herausgebildet hat. Wenn wir noch etwa 10 – 15 Minuten gehen (den Fluss Vējupīte auf hölzerne Brücken überqueren), kommen wir an einer Treppe, die auf den Hügel Paradīzes kalns (Paradiesberg) führt (die Beschreibung siehe vorher bei der Nr. 7).

Pirmā Liepājas gājēju iela. 140 m garā iela par gājējiem piemērotu tika pārveidota mūzikas festivāla “Mēs Liepājai” (1988. g.) laikā savāktajiem līdzekļiem. Daudzo veikalu un kafejnīcu dēļ iela ir dzīva, tāpēc vietējo iedzīvotāju un viesu iecienīta.

1804. gadā Käsmu nodibināja pirmo Igaunijas jūrskolu un laikā no 1798. – 1920. g. uzbūvēja vairāk kā 40 kuģus. Bijušā jūrskolas ēkā izveidots Jūrniecības muzejs. Kapela.

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta pie Mazirbes baznīcas. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti – Vilkača kaps, Vecā Taizeļa kaps, dižpriede u.c.

Cēsu pils komplekss ir vieta, kur pagātne satiekas ar tagadni.
Viduslaiku pils sniedz iespēju iejusties 800 gadus tālā pagātnē, uzkāpt ar sveču lukturīšiem Rietumu tornī, no kura paveras skats uz pils dārzu un parku, nokāpt cietumā, kā arī redzēt, kā kalējs darina latgaļu rotas Seno rotu kalvē. 
Blakus esošā Jaunā pils ir 18. gs. celta pilsmuižas kunga māja. Tagad tajā atrodas Cēsu Vēsture un Mākslas muzejs, kur atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies līdz pat 800 gadus senā pagātnē. Apskatāms ir Latvijas pirmais sarkanbaltsarkanais karogs, pirmās pilsētas monētas, bīdermeijera stila laikmeta interjers un vienīgā vēsturiskā sejas rekonstrukcija Livonietei, kas dzīvojusi viduslaiku pilī. Kā lielisks kompleksa apmeklējuma noslēgums ir Lademahera torņa apmeklējums. No tā paveras elpu aizraujošs skats uz pilsētu.
Pils pakājē esošais parks tika izveidots kā ģimenes atpūtas vieta. To izveidoja Jaunās pils īpašnieks Karls Gustavs fon Zīverss. Parks ir kā laika mašīna, kur patverties no visa apkārtējā un izbaudīt mieru. Tā ir vieta, kur ikviens sajūtas īpaši, gūst neaprakstāmu baudījumu. 
Turpat netālu, pašā pilsētas centrā atrodas Maija parks, būtiska pilsētas ainavas sastāvdaļa, ar apgaismotām strūklakām un tajā mītošajiem melnajiem gulbjiem. Tā ir lieliska vieta, kur var atpūsties arī bērni, blakus esošajā bērnu spēļu laukumā.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Augusta Muižuļa piemiņas akmens novietots Lapmežciemā, autoceļa (P 128, Jūrmala - Talsi) malā pie 9. kilometru stabiņa. A. Muižulis (1893. – 1941.) bija 4. Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnants. Blakus esošie Tuteņi ir viņa dzimtās mājas.

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Im 17. und 18. Jahrhundert besiedelten die Westküste von Peipussee die Altgläubigen, die aus Russland wegen Kirchenreform flüchteten. Die Dörfer der Altgläubigen befinden sich heute kilometerlang am Ufer von Peipussee. Die rund 8 km lange Dorfstrasse (Dõrfer Kasepää, Tiheda, Kükita und Raja) reicht bis zu der Stadt Mustvee und ist heute einer der wenigsten Orten in Estland, wo die Altgläubigen leben. Strassendorf zusammen mit Gebetshäusern und Kulturerbe ist ein attraktives Ausflugsziel und bietet den Gästen stimmungsvolle Erlebnisse.

The Narūta River which flows out of Lake Ežezers is approximately 1 km long and ends at the small Obiteļi windmill lake.  On the right bank of the river is a windmill that was built around 1900.  Today the site has the Obiteļa leisure centre with a sauna and banquet facilities.

Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas.

So wird eine 6 km lange und einsame Wegstrecke zwischen den Dörfern Ragaciems und Klapkalnciems genannt, wo laut Erzählungen in alten Zeiten Reisende von Räubern überfallen wurden. Ungefähr 1,5 km vor Klapkalnciems (von der Seite des Dorfes Ragaciems) befindet sich an der Küste in einer Düne ein Gedenkstein, der den Kämpfen der finnischen Jäger gewidmet ist und der am 9. Dezember 1997 enthüllt wurde. Der Stein ist hierher aus dem Südosten Finnlands gebracht worden, wo im Jahr 1940 er als Panzerabwehr gedient hat. Auf dem Gedenkstein ist folgendes eingraviert: „Hier haben während des Ersten Weltkriegs vom August bis Dezember 1916 finnische Jäger gekämpft.“ Aber im Dorf Klapkalciems ist ein Gedenkstein enthüllt worden, wo fünf finnische Jäger beigesetzt worden sind.

Bei einem Spaziergang einen 1 km langen Landweg entlang, der sich gemütlich am Meer entlang erstreckt, kann man einen echten Zauber der Siedlung spüren. Auf der rechten Seite sind zerstreute Steine, kleine Blumengärtchen an der Seeküste, Bänke, die laden ein niederzusitzen, gestürzte Boote zu sehen. An der Küstenseite befindet sich mehr als 100 Jahre die jetzige Bibliothek von Kaltene. Das Gebäude wurde 1899 als ein Sommerhaus des Barons Nolcken aus Nogale gebaut und mehrfach umgebaut. Deswegen änderte sich auch die Rolle dieses Gebäudes in der Gesellschaft. Ursprünglich befand sich hier seit dem Jahr 1926 eine Schule, danach – ein Klub, aber seit dem Jahr 1992 – wieder eine Grundschule. Wenn man den Weg entlang geht, sind gepflegte, schöne kurländische Küstenhöfe zu sehen, zwischen denen man auch die Häuser der alten Fischer und Schiffbauer finden kann, wie das Haus “Burliņi”.  Bei dem Flussschen Žulniekvalks befand sich auf dem Hof ‘Smilgas” eine Schmiede des Schiffsschmiedes Pēters Valdemārs, der damals der Hauptschiffsschmied auf dem Gelände von Kaltene bis Upesgrīva war. (Die Quelle: Roja TIZ)

Neliela apdzīvota un ainaviska vieta plašajā Skrobļa (Skroblus) strauta ielejā. Ciema austrumu pusē atrodas Lietuvas mērogā unikāls objekts – klēts - rija, kur no 1929. g. vietējie cilvēki uzveda un skatījās lauku teātra izrādes. Netālu no tās (uz abiem objektiem ir norādes) atrodas Skrobļa avoti (Skroblaus versmės), kas iztek no dziļas starppauguru ieplakas. Avotu gan ir appludinājis bebru uzceltais dambis. Dienvidos no ciema atrodas vecs grants karjers, kas ir viena no retajām vietām Baltijā, kur dabā ir atrodami krama ieža gabali, kas atnesti ar ledāju.

Diese Grabstätte ist ein mit Sagen und Spukgeschichten umwobener Ort, der sich auf dem Hügel des alten Friedhofs an der Kirche von Mazirbe befindet. Die Grabstätte ist mit Steinen bedeckt und soll die einzige in Lettland bekannte Grabstätte eines Werwolfs sein.

Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā.

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).