Meklējams netālu no A9 autoceļa, uz rietumiem no Bataru mājām, kur 1919. g. 22. martā norisinājās cīņa starp ģenerāļa Jāņa Baloža brigādi un lieliniekiem. Atklāts 1936. gadā.

Atrodas pilsētas centrā - Tirgus laukuma malā. Dievnams tapis 1495. g., pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga (~ 1450. – 1535.) pavēles. Gadsimtiem ritot, ēka pārbūvēta un tagad redzamais tornis celts 1907. g. Baznīcā apskatāmi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi: altārglezna “Golgāta” - H. Kīperta darināta kopija (pēc K. Arnoldi Kandavas luterāņu baznīcas oriģināla (1864. g.)), muižniekam Fīlipam Drahenfelsam veltīta epitāfija (B. Bodekers, 16. un 17. gs. mija), A. D. Tīzenhauzenas kapu plāksne (1648. g.), kristāmtrauka pamatne (18. gs.) un piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem (1925. g.). Ap Tirgus laukumu (atjaunots, jauka strūklaka) izvietojies Dobeles vēsturiskais centrs.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Meklējama Krustpilī, Mazās Daugavas labajā krastā - Rīgas ielā 211 a. Tagadējā mūra baznīca (iepriekš šeit bijušas divas citas) celta laikā no 1818. - 1820. g., bet iesvētīta 1824. g. Dievnams ievērojami cieta 1. pasaules kara laikā. To atjaunoja 1924. g. Baznīcā atrodas vairāki ievērības cienīgi kultūras pieminekļi - altārglezna “Kristus Ģetzemanes dārzā lūdz Dievu”, ērģeles (stabules izgatavotas Vācijā) u.c. 1999. g. dievnamam, ko uzskata par vienu no Latvijas spilgtākajiem ampīra stila arhitektūras paraugiem, piešķirts Eiropas kultūras mantojuma zilais karogs. Saglabājušies nostāsti par slepenām pazemes ejām uz rietumos esošo Daugavsalu. Ikdienā baznīca apskatāma g.k. no ārpuses. Netālu no baznīcas apskatāmi divi pieminekļi – politiski represēto un nacionālo partizānu piemiņai.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.

Daugavas aizsargdambju būvniecību Jēkabpilī uzsāka pēc 1981. gada lielajiem paliem, kad ūdens līmenis pārsniedza kritisko - 6,3 m atzīmi un pakāpās līdz rādījumam „8,7 metri”. Šo plūdu laikā puse pilsētas klāja Daugavas ūdeņi. 2011. gada vasarā notika plašāki dambja atjaunošanas un labiekārtošanas darbi. Pie tā uzstādīja laternas, soliņus, izveidoja pastaigu promenādi un piemiņas zīmi Daugavas kreisajā krastā, kas parāda maksimālo plūdu līmeni. Uz aizsargdambja Daugavas labajā krastā ir izvietoti informatīvie stendi, kur var uzzināt daudz interesantus faktus par pilsētas vēsturi. Dambji ir piemērota vieta, kur fotografēt vai gleznot pilsētas ainavas.

Ievērojamas ar izlīkumoto Slampes upītes gultni, pateicoties kam, te pamazām atgriežas dabiskām mitrām pļavām un upēm raksturīgās augu un dzīvnieku sugas. Dunduru pļavās ganās dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi, kurus var lieliski vērot no blakus esošā putnu vērošanas torņa. Līdz Dunduru pļavām nokļūstam pa šauru, mežiem ieskautu koridoru - t.s. Melnragu rīkli, cauri kurai izbūvēts grantēts ceļš. Tās galā atrodas paaugstinājums – t.s. Kurgāns, no kura paveras plaša apkārtnes ainava.

Celts Kaltenes dienviddaļā, Litorīnas jūras senkrasta nogāzē ar lielisku skatu uz savdabīgo – maziem līčiem un zemesragiem izroboto un akmeņaino Kaltenes jūras krastu. Kaltenes dabas takas (ap kilometru gara) sastāvdaļa. Šeit vērts atbraukt putnu pavasara vai rudens migrāciju laikā. Netālu – divas putnu vērošanas platformas.