Atrodas dienvidos no Vienības nama. Skvērs veidots 19. gs. otrajā pusē. Tajā atrodas vairāki ievērības cienīgi objekti: strūklaka (20. gs. 20. gadi), latviešu tautas dzejnieka Andreja Pumpura krūšu tēls, piemiņas akmens Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem un Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo kapela. Vienības ielas otrā pusē paceļas iespaidīgā Daugavpils universitātes ēka ar Raiņa pieminekli un saules pulksteni priekšplānā.

Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi.

No Vecās pasta ēkas ir redzama Sv. Jāņa kolonna. Domājams, ka tā celta 17. gs. un sākotnēji kalpoja kā blakus esošā tirgus laukuma „ziņojumu vieta”. Vēlāk kolonnu pārdēvēja Sv. Jāņa - zvejnieku aizbildņa vārdā, jo daudziem Traķu apkārtnes iedzīvotājiem zveja bija ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

2015. gadā uzceltais skatu tornis atrodas dabas parkā „Daugavas loki”, Daugavas ielejas kreisajā krastā – Daugavpils novada Vescalienas pagastā. No torņa aplūkojama izcilā Daugavas loku ainava.

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

Maršruts iepazīstina ar Ziemeļvidzemes mājražotājiem, zemnieku un piemājas saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Cēsis, kas pazīstama ar viduslaiku noskaņu apdvesto vecpilsētu, pils drupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu u.c. objektiem. Tālākajā gaitā maršruts izlokas cauri Gaujas Nacionālajam parkam (Ungurmuiža, Ungura ezers, Straupes viduslaiku pils un baznīca), atduras Saulkrastos pie jūras malas un gar to virzas tālāk līdz Tūjai, kur atkal pagriežas iekšzemē. Limbažos aplūkojamas viduslaiku pils drupas, muzeju, B. Kārlim veltītais piemineklis u.c. objekti. Tālāk dodamies uz Valmieru (Sv. Sīmaņa baznīca, pilsdrupas, muzejs, Sajūtu parks u.c.), Rūjienu un Naukšēniem, kur iegriežamies Naukšēnu muižā. Pa „Ziemeļu stīgu” nokļūstam līdz Kārķiem, lai tālāk cauri Smiltenei dotos uz teikām apvīto Raunu (Raunas Staburags) un atgrieztos atpakaļ starta punktā. 

Atrodas 0,9 km no Jaunpiebalgas muižas pils, Jaunpiebalgas centra virzienā. Redzot šo ēku, nav jāpārliecina, ka tā ir viena no garākajām Vidzemē. Tik gara, ka grūti pat „iedabūt kadrā”.