Atpūta laukos
81-99 / 99
Nr Nosaukums Apraksts
N/A
Brāļu kapi Rīgas – Ventspils autoceļa (A 10) malā. Koka laipa aizved līdz piemiņas akmenim, kas veltīts 1. Pasaules kara laikā kritušajiem
N/A

Viens no Harju apriņķa (Harjumaa) lielākajiem pilskalniem, kas atrodas uz dabiskas Ziemeļigaunijas glinta pacēluma daļas. Pastāv dažādas versijas par tā izmantošanas veidiem un laiku, kurā tas noticis. Saglabājušies arī nostāsti, ka šeit tāpat kā Kolkasragā laupītāji ir kurinājuši viltus ugunskurus, lai garām braucošos kuģus izvilinātu seklumā. No Mūksi pilskalna paveras skats uz Kolgas līci (Kolga laht). Tā augšdaļā ir novietota metāla plāksne ar shematisku Igaunijas pilskalnu karti un trīsdaļīgs granīta piemineklis (uzstādīts 1994. g.), kas veltīts Igaunijas brīvības cīņu un 2. pasaules kara laika dalībnieku un ar tiem saistīto notikumu piemiņai.
N/A

Lullemē atrodas blakus parka robežai, bet arī šo vietu ir vērts pieminēt kā vienu no apskates objektiem. Lullemē uzmanību piesaista viena otrai blakus stāvošās baznīcas. Mūsdienās redzamās 15. gs. celtās Sv. Marijas baznīcas drupas ir liecinieks 2. pasaules kara notikumiem, kad 1944. g. baznīcu sagrāva. Jaunā baznīca ir celta 1997. gadā. Ciema rietumdaļā uzstādīts piemineklis, kas veltīts brīvības cīņās (1919. – 1920.) kritušajiem.
N/A

Sena un nozīmīga tirdzniecības un amatniecības centra vieta Rīgas HES ūdenskrātuves kreisajā krastā, kas virs Daugavas paceļas ap 15 m augstumā. Uzskata, ka pie mazā strauta - Varžupītes ietekas blakus Daugmales pilskalnam - atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta. Pēc atrastajām senlietām var spriest, ka pilskalns un tā piekāje ar senpilsētu bijis apdzīvots līdz 12. gs. beigām, kad Daugmales nozīmi mazināja strauji augošā Rīga. Pilskalna piekāje ir nostiprināta.
N/A

No Ežezera iztekošā Narūtas upīte ~ 1 km ieplūst nelielajā Obiteļu dzirnavezerā. Narūtas labajā krastā atrodas ap 1900. gadu celtās dzirnavas, kurās izveidota atpūtas bāze „Obiteļa" ar pirti un banketa zāli.
N/A

Ķemeru pilsētas iela, kur vislabāk saglabājusies un apskatāma pilsētas koka apbūve. Ja no Karogu ielas nogriezīsimies uz Durbes ielu, nonāksim līdz Miervalža Ķemera muzejam, kas veltīts pazīstamajam Latvijas kultūras darbiniekam (1902. – 1980.) – mācītājam un gleznotājam (Durbes ielā 21).
N/A

Atrodas Ventas kreisajā krastā, 0,1 km ZR no Liepājas autoceļa (A 9) tilta pār Ventu. Senču pilskalns, kurā laikā no 14. – 18. gs. (nopostīta Ziemeļu kara laikā) atradās Ordeņa pils. Līdz mūsdienām no tās nekas nav saglabājies. Pilskalnā izvietota 1987. g. uzceltā estrāde – populāra pasākumu norišu vieta. To ieskauj parks ar tēlnieka Ģ. Burvja veidotajiem kuršu ķoniņu koka krēsliem. Izveidota skatu platforma. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti, kas iznāk reizi simts gadu laikā.
N/A

Atrodas 3 km dienvidos no Vecumnieku – Ilūkstes ceļa.Nezinātājam pilskalna atrašana var sagādāt grūtības, jo norāžu nav. Arī tālāk minētais Stupeļu Lielais akmens veģetācijas laikā nebūs tik viegli atrodams. Ap 30 m augstais Stupeļu kalns ir viens no Sēlijas vēsturiskā novada lielākajiem pilskalniem. Tā izpētes rezultāti vēsta, ka pirmo reizi tas pamests mūsu ēras sākumā, bet pēcāk apdzīvots vēlajā dzelzs laikmetā. Interesanti, ka pilskalna apkaimē iegūta un apstrādāta dzelzs. Atradumi liek domāt, ka šajā vietā atradusies viena no agrīnajām novada „pilsētām”. Stupeļu kalna rietumunogāzes piekājē uzmeklējams 6,7 m garais, 5,6 m platais un līdz 2,7 m augstais Stupeļu Lielais akmens, kura virszemes tilpums ir 35 m3. Iespējams, ka akmens kalpojis kā kulta vieta. Arheoloģiskajos izrakumos (20. gs. 70. gadu beigas) tā tuvumā atrastas 10. - 13. gs. senlietas.

N/A

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.
N/A
Piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem (1861. g.) Vēršupītes krastā.
N/A

17. un 18. gadsimtā Peipusa ezera rietumu krastā ieradās Krievijas valdības vajātie vecticībnieki, kuru kopienai bija raksturīga apmešanās gar vienu, kilometriem garu ielu. Kasepē, Tihedas, Kikitas un Raja ciemi, kas sarindojušies gar Peipusa krastmalu līdz pat Mustvē apmēram 8 kilometru garumā, ir gandrīz vienīgā vieta, kur līdz šodienai var sastapt krievu vecticībniekus. Garā ciema iela ar savām unikālajām svētnīcām un vecticībnieku kultūras mantojumu ir iecienīts tūrisma objekts, kas piedāvā apmeklētājiem dažādus rosinošus apskates pasākumus.
N/A

Metsanurmes apmeklētāju centrā jūs varat apskatīt veco graudu kulšanas ēku un veclaicīgus darba instrumentus. Intereses vērta ir arī ārā izstāde, kurā eksponēti vēsturiski lauku darbu rīki. Viss, kas šeit atrodas, ir veidots tā, lai ieinteresētu gan vietējos, gan tūristus.
N/A

No Nidas centra gar Kuršu jomas promenādi ir jādodas Preilas (ziemeļu) virzienā. Pēc ~ 15 min gājiena kreisajā pusē paceļas augsta kāpa – Ošves kalns (Uošvės kalnas), kuras galā slejas simpātisks divstāvīgs koka namiņš ar lielisku skatu uz Kuršu jomu. Te vasaras pavadījis Nobela prēmijas laureāts – izcilais vācu rakstnieks Tomass Manns (1875. – 1955.). T. Manns Nidā nodzīvoja trīs vasaras (1930. – 1932.), kur strādāja pie dažādiem darbiem, t.sk. romāna – „Jāzeps un viņa brāļi".
N/A

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.
N/A

Neliela apdzīvota vieta nacionālā parka ziemeļrietumu daļā, kur kādreiz atradusies Rebases muiža. Mūsdienās no tās saglabājušās klēts atliekas, pie kurām apskatāms interesants vēstures liecinieks – sens akmens, ko izmantoja kulšanas procesā (Peksukivi).
N/A

Pirmā Liepājas gājēju iela. 140 m garā iela par gājējiem piemērotu tika pārveidota mūzikas festivāla “Mēs Liepājai” (1988. g.) laikā savāktajiem līdzekļiem. Daudzo veikalu un kafejnīcu dēļ iela ir dzīva, tāpēc vietējo iedzīvotāju un viesu iecienīta.
N/A

Igaunijas dienvidaustrumos atrodas savdabīga kultūrvēsturiska teritorija – Setu zeme jeb SETOMĀ, kur mājo seti. Atrašanās uz divu valstu robežas setu kultūrā caurvij austrumu ar rietumu ietekmi – par to liecina valodas, dzīves stila, ēdienu un tautas tērpu savdabība. Īpaši jāpiemin setu savdabīgais dziedāšanas stils – lēlo, kas ir ierakstīts UNESCO garīgā mantojuma sarakstā.

Lai labāk iepazītos ar Setu zemes sadzīvi, var izmantot Seto Külävüü maršrutu, kas sākas Vēpsu un beidzas Luhamā. Klasiskos setu ēdienus var nobaudīt Verskas tējnīcā (Tsäimaja) (tālr.: +372 505 4673, www.setomuuseum.ee) un Obinicā - Setu biedrības Tārkas istabā (Taarka Tarõ) (tālr.: +372 5620 3374, http://taarkatare.com ). Te piedāvā ēdināšanu un lēlodziedājumu.
N/A

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.
N/A

Vijciema čiekurkalte savu darbību uzsāka 1895. g. pēc plašiem apkārtnes meža ugunsgrēkiem. Šobrīd tā ir vecākā Latvijā un viena no vecākajām Eiropas čiekuru kaltēm. Pēc ceturtdaļgadsimta dīkstāves to atjaunoja 1992. g. Vienreizējais kultūrvēstures piemineklis ir saglabāts pilnīgā darba kārtībā. Ēkā atrodas 19. gs. beigās ražotā autentiskā iekārta un aprīkojums. Arī mūsdienās to izmanto čiekuru žāvēšanai. Ekskursijas laikā apmeklētāji var iepazīties pilnu čiekuru (g.k. – priedes) apstrādes ciklu. Ziemā, kad ir īstais čiekuru žāvēšanas laiks, te demonstrē kaltēšanas procesu. Vijciema čiekurkalte ir iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.