Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Fiskars Village, the Fiskars company's birthplace, has become an internationally renowned centre of Finnish design and art. Its history goes back to 1649 and today it offers visitors things to see and do all year round. Events and service of Fiskars Village have their focus mainly on the four themes of Fiskars Village; design handicraft and art, local food and drinks, performing arts and outdoor and nature.

N/A

Kādreizējā Mēmele. Vienīgā Lietuvas ostas pilsēta ar vecpilsētu.

N/A

Oviši (lībiski – Paţikmō) Sena apdzīvota vieta. 20. gs. 30. gados te bija 50 sētas, bet 1990. g. - tikai desmit. Ovišos dzimis lībiešu izcelsmes zinātnieks - entomologs Kārlis Princis (1893 - 1978), kurš 1944. g. emigrēja uz Zviedriju. Ovišu bāka (1814. g.) ir vecākā joprojām funkcionējošā Latvijas bāka - 38 m augsta. No tās augšas paveras skaists skats. Saglabājusies 1905. g. bākas darbinieku ēka, kurā savulaik iekārtoja mazbānīša staciju. Palīgēkā izveidots Ovišu bākas muzejs. Netālu no bākas – metāla Austras koks. Iepretim Ovišragam – laba putnu vērošanas vieta.

 

N/A

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā. Jau no 19. gs. sākuma tas ceļojošo kāpu dēļ ir vairakkārt mainījis savu atrašanos un tagadējā vietā pastāv aptuveni gadsimtu. Ciematā uz dzīvi apmetās smilšu kāpu apbērto Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciema iedzīvotāji. Kuršu kāpu mazākā ciema kultūrainavu veido gan gadsimtu vecas koka dzīvojamās ēkas, gan arī mūsdienās celtās. Kā vienas, tā otras kalpo g.k. kā vasarnīcas un viesu izmitināšanas vietas.

N/A

Kaut arī no 104 ciema mājām 1. pasaules karā nopostīja 97, 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Lapmežciems ātri „atkopās", un tajā darbojies viens no Latvijas piekrastes spēcīgākajiem zvejnieku kooperatīviem. Padomju laikā te izveidoja vienu no lielākajiem zvejniecības kolhoziem – „Selga", kura korpusi ir redzami pie Siliņupes ietekas. Šodien Lapmežciems ir iecienīts vasarnīcu rajons, atpūtas un peldvieta. Kā interesants zvejniecības vēstures piemineklis ir apskatāms Lapmežciema sedums - kādreizējā zvejas laivu piestātne, kur zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja inventāru. Starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu 3. – 2. g.t. pr. Kr. atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts piemiņas akmens. Šī ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Daļa no atradumiem ir apskatāma Lapmežciema muzejā, kur izveidota novadpētnieciska ekspozīcija un savākti materiāli par somu jēgeru cīņām Klapkalnciema apkārtnē.

N/A

Talsi tiek dēvēti par deviņu pakalnu pilsētu. Tās vēsturiskā apbūve ap Baznīckalnu, Talsu un Vilkmuižas ezeriem ir veidojusies g.k. 19. gs. Viena no skaistākajām ir Lielā iela ar mazstāvu (divi – trīs stāvi) apbūvi (divslīpju jumti). Skaistas ainavas paveras no Talsu ezera apkārtnes un Ķēniņkalna.

N/A

Savā ziņā unikāls un Baltijas valstīs vienīgais šāda veida 17. - 18. gs. mazpilsētas apbūves komplekss, kas izvietojies mazās Alekšupītes krastos. Dažviet upīte tek gar ēku sienām. Šī pilsētvide ar tiltiņiem radījusi apzīmējumu – „Latvijas Venēcija”. Interesantiem kultūras pieminekļiem bagātas ir Baznīcas, Liepājas, Kalna u.c. ielas.

N/A

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

N/A

Kopgalis atrodas Kuršu kāpu ziemeļdaļā iepretim Klaipēdas ostai. Te meklējami vairāki nozīmīgi un populāri Lietuvas un pat Baltijas mēroga tūrisma objekti. Kopgalis kopš seniem laikiem ir bijusi militāri un stratēģiski svarīga vieta, tādēļ 1866. g. prūšu militāristi šeit uzsāka vērienīga cietokšņa būvi, kura uzdevums bija Klaipēdas ostas aizsardzība. 2. pasaules kara laikā cietoksni uzspridzināja, bet 1979. g. uzsāka tā restaurāciju, izveidojot Baltijas valstīs vienīgo Jūras muzeju. Muzeja iespaidīgajā akvārijā ir apskatāmas Baltijas u.c. pasaules jūru un okeānu zivis, bet gar tā malām ir izvietota ekspozīcija. Apmeklētājus īpaši priecē graciozie dažādu sugu pingvīni un roņi to barošanas laikā. Vecajos Kopgaļa cietokšņa pulvera pagrabos ir izvietota Lietuvas kuģniecības tēmai veltīta ekspozīcija, bet uz bastioniem – seno ieroču kolekcija. Turpat atrodas Baltijas valstīs vienīgais Delfinārijs (no 1994. g.), kurš ir pazīstams ar delfīnu priekšnesumiem un reiterapijas kursiem. No Delfinārija gar Kuršu jomas krastu (lieliski Klaipēdas ostas skati!) var doties līdz Kuršu kāpu ziemeļu galam, kur atrodas mols – iecienīta makšķerēšanas vieta. Pretējā krastā ir redzama 1945. g. celtā 44 m augstā (pēc rekonstrukcijas 1953. g.) Klaipēdas bāka. Dienvidos no Jūras muzeja atrodas Kuršu kāpu nacionālā parka administrācija (Smiltynės gatve 11) un nacionālā parka apmeklētāju centrs, kurā apskatāms neliels Dabas muzejs. 100 m dienvidos no tā bijušā zvejniekciema vietā slejas etnogrāfiska zvejnieku sēta ar dzīvojamo un saimniecības ēkām, kā arī četrām oriģinālām zvejnieku laivām – no mazas zvejas laivas līdz pat lielajam kurēnam (burulaiva). Mazliet tālāk uz milzu podestiem ir novietoti trīs oriģinālie kuģi, ar kādiem jūrā zvejoja Padomju laikā. No Jūras muzeja ~ kilometru gara krasta promenāde aizved līdz Smiltīnei, kur kājāmgājēji un riteņbraucēji ar prāmi var pārcelties uz Klaipēdu. Autobraucējiem ir jādodas uz otru prāmi, kas atrodas 2 km dienvidos no Smiltīnes.

N/A
Neliela apdzīvota vieta, kuras apkārtnē jau izsenis iegūta kūdra un ārstniecības dūņas, kas izmantotas Ķemeru kūrortā. Kūdrā atrodas padomju laikā celtā dzelzsbetona rūpnīca, kura nodrošināja ar būvniecības materiāliem tagadējo Kauguru mikrorajonu.
N/A

Sens kursenieku zvejniekciems, kas vēstures avotos ir minēts 1429. g. Pirms 2. pasaules kara Jodkrante bija Eiropas mērogā iecienīts kūrorts, kas savas tradīcijas nav zaudējis arī mūsdienās. Par to liecina sakoptā vide un izcilā ainava (Kuršu kāpu ciemi Baltijas mērogā unikāli ar savu arhitektonisko vidi!) ar savdabīgajiem mazstāvu koka namiem, kuros izveidoti nelieli viesu un atpūtas nami. Jodkrantē var apmeklēt vairākus interesantus objektus – lielisku promenādi Kuršu jomas krastā, kas stiepjas visa ciema garumā ar akmens skulptūru brīvdabas ekspozīciju „Zeme un ūdens" (tapusi 1995. g.), Lietuvas mākslas muzeja izstāžu zāli, luterāņu baznīcu (1885. g.), vēja rādītāju galeriju un Raganu kalnu.

N/A

Latvijas plostnieku galvaspilsēta ar ikgadējiem plostnieku svētkiem maijā.

N/A

Saaremaa salas galvaspilsēta. Populārs kūrorts. Baroka stilā celts rātsnams.

 

N/A

Lietuvas otra lielākā pilsēta un no 1920. – 1939. g. – pagaidu galvaspilsēta. Vecpilsēta, Rātsnams (16. gs.), Sv. Pētera un Pāvila katedrāle – bazilika (15. gs.), Pērkona māja (15. gs.), Laisves aleja, Čurļoņa (Čiurlionis) mākslas un Velna muzejs.

N/A

Jau 1615. g. Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers (1569. – 1642.) piešķīra Bauskas pilsētai privilēģiju jauna rātsnama celtniecībai, kas arī tika īstenots, un 17. gs. Tirgus laukums lepojās ar hercogistē lielāko rātsnamu. Līdzekļu trūkuma dēļ 1852. g. nojauca tā torni, bet 1871. g. – otro stāvu. 2011. g. beigās tika pabeigta jaunā rātsnama celtniecība, un tagad Bauska var lepoties ar jaunu, izcilu tūrisma objektu, kas apskatāms arī no iekšpuses. Atjaunotajā rātsnamā ir iespēja nosvērties un nomērīties senajās mērvienībās – olektīs, pēdās, pudos, mārciņas un par to saņemt atbilstošu sertifikātu. 

N/A

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

N/A

Siguldas pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem! Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidas muiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.
 

N/A

Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

N/A

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

N/A

Pļaviņu un Stukmaņu apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3. gs. Poļu-zviedru kara laikā (1600.-1629. g.) pie Aiviekstes ietekas Daugavā bija izvietojusies zviedru kara nometne, no kuras saglabājušies nocietinājumi - skanstis. Tās ir vienas no iespaidīgākajiem šāda veida militārajiem veidojumiem Latvijā. Pļaviņas kā lielāka apdzīvota vieta sāka veidoties 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā pēc dzelzceļa izbūves. Šodien Pļaviņas vairāk pazīstamas kā dolomīta šķembu ražotnes un pavasara plūdu vieta.