Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Kaut arī no 104 ciema mājām 1. pasaules karā nopostīja 97, 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Lapmežciems ātri „atkopās", un tajā darbojies viens no Latvijas piekrastes spēcīgākajiem zvejnieku kooperatīviem. Padomju laikā te izveidoja vienu no lielākajiem zvejniecības kolhoziem – „Selga", kura korpusi ir redzami pie Siliņupes ietekas. Šodien Lapmežciems ir iecienīts vasarnīcu rajons, atpūtas un peldvieta. Kā interesants zvejniecības vēstures piemineklis ir apskatāms Lapmežciema sedums - kādreizējā zvejas laivu piestātne, kur zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja inventāru. Starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu 3. – 2. g.t. pr. Kr. atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts piemiņas akmens. Šī ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Daļa no atradumiem ir apskatāma Lapmežciema muzejā, kur izveidota novadpētnieciska ekspozīcija un savākti materiāli par somu jēgeru cīņām Klapkalnciema apkārtnē.

Savdabīgs ciems abpus Minija upei, kur par galveno „ielu” kalpo pati upe. „Lietuvas Venēcija”.

Jaunciems atradies pāris kilometru no Irbes grīvas uz Kolkas pusi. Senos laikos ar Lielirbi beigušies Popes barona īpašumi, bet ar Jaunciemu sākusies Dundagas barona teritorija. Jauciems jau agrāk bijis neliels ciems, bet šodien rosība manāma vairs tikai dažās mājās. Jaunciema pusē Irbes upes labajā krastā plašā posmā pie ietekas jūrā  a/s „Latvijas valsts meži” ierīkojuši pievilcīgas atpūtas vietas. Pie ietekas jūrā Irbe veido 2 km garu smilšu strēli, bet pati ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu. Starp Jaunciemu un upi atrodas arī 24 m augsta kāpa - Baltais kalns. Jaunciemu ar Sīkragu savieno bijušā mazbānīša „stiga”, kur pāri Ķikanam izveidots gājēju un velosipēdistu tiltiņš.

Krimuldas luterāņu baznīcu uzskata par vienu no vecākajiem Latvijas dievnamiem. Tā sākotnēji celta 13. gs. sākumā drīz pēc Kubeseles iekarošanas un vēlāk daudzkārt pārbūvēta. Blakus baznīcai izveidots meditācijas labirints "Lilijas zieds". Kad 1217. g. pie Vīlandes kaujā krita lībiešu virsaitis Kaupo, tā pelnus pēc nostāstiem esot apbedījuši baznīcā. Par Kaupo kapa vietu tautā dēvē nelielu pauguru pie blakus esošās Runtiņupītes (Runtiņš), kuras labajā krastā atrodas ~ 7 m gara mākslīgi raktā Kubeseles jeb Runtiņala. Runtiņupītes kreisajā krastā slejas Kubeseles pilskalns. Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. Pa to var aiziet līdz Gaujai, kuras krastā iegūlis Lielais (Runtiņa) akmens. Turpat apskatāmi Gaujas plostnieku uzstādītie enkurkluči. Krimuldas viduslaiku pili (4 km austrumos no Krimuldas baznīcas) cēla 13. gs. otrajā pusē vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ dziļā Vikmestes grava. Pils (saimniekoja Rīgas domkapituls – Rīgas arhibīskapu padome) bija iespaidīga celtne, kuras plašo iekšpagalmu ietvēra 1,5 m biezs aizsargmūris. 1601. g. atkāpjoties, Krimuldas pili uzspridzināja zviedru karavadonis Heinrihs Līvens. Tagad ar mežu apaugušajā pilskalnā apskatāmas nelielas pilsdrupas. Pie tām atrodas Gaisa trosu ceļš un sākas Krimuldas Serpentīna ceļš. Netālu esošā Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamo muižas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā (īpašnieks - firsts Līvens). 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja, kā arī parks. Te piedāvā tematiskas ekskursijas. Ja pa Gauju brauksim ar laivu, tad tuvumā varēs aplūkot ap 15 m augstās Velnalas klintis. Tās var labi redzēt arī no pretējā - kreisā Gaujas krasta (izveidota atpūtas vieta). Klinšu vidusdaļā atrodas ap 19 m dziļā un 4,7 m augstā Krimuldas Velnala. Ja no Velnalas klintīm pa Gaujas labā pamatkrasta lejasdaļu dosimies Turaidas virzienā, skatam pavērsies ar smilšakmens atsegumiem bagātā Piķenes krauja. Tās piekājē ir izveidota ~ 1 km garā Piķenes bebra taka. Takas malā atrodas Mazā Velna ala (5 m gara) ar iztekošo Gudrības avotiņu, gan arī tikpat garā Aunapieres ala. Redzamas arī nelielas vecupes.

Pape veidojoties no trim maziem zvejniekciemiem - Papes Priediengala, Papes un Papes Ķoņu ciema. Visi ciemi izstiepušies turpat piecu kilometru garumā līdztekus Baltijas jūras krasta līnijai. Papes Ķoņu ciems ir viens no diviem Latvijas zvejniekciemiem (otrs – Košrags), kas līdz mūsdienām (cik tas iespējams) saglabājis autentisku elpu. Te atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle Vītolnieki ar senu zvejnieku sētu, laivām un sadzīves priekšmetiem, ko vērts iepazīt gida pavadībā. Šobrīd ciemā notiek mūslaiku ēku būvniecība, tādēļ tas ar katru dienu zaudē savu mazskartību. Atrodas Papes dabas parkā.

Durbe ir mazākā pilsēta Latvijā ar slavenu vēsturi, kā arī mazākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita (ap 500 iedzīvotāji). Durbe jau pieminēta 1230. gadā kuršu līgumā ar Alnas Balduīnu. Durbes apkaimē 1260. g. notika slavenā Durbes kauja starp Livonijas un Vācu ordeņa apvienotajiem spēkiem un žemaišiem, kuru pusē pārgāja ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Durbē dzimis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics, kā arī dzīvoja un strādāja viens no pirmajiem Latvijas dārzkopjiem Sīmanis Klevers (1834-1922). Pateicoties viņam, apkaimes dārzos atrodamas daudzas retas ābeļu šķirnes. Durbes ģerbonī, kas ir apstiprināts 1925. g., - ir sudraba ābele. Apkaimē ir vairākas saimniecības, kas specializējas augļkopībā, un daudz aktīvu dārzkopju. Ik gadus septembrī notiek ābolu svētki.

Pāvilosta ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas izvietojusies pie Sakas ietekas Baltijas jūrā. Tiesa, viduslaikos jūras kuģu osta bija 6 km attālumā no jūras - Tebras un Durbes upju satekas vietā. Nozīmīgs periods ostas dzīvē bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad te piestāja jūras kuģi. Poļu-zviedru kara rezultātā Sakas ostu nācās slēgt. Mūsdienās redzamā osta Sakas grīvā veidojās 19. gs. vidū pie t.s. Āķagala zvejniekciema. Āķagala ielu plānojums ir regulārs un katra no tām izved vai nu jūras krastā, vai atduras pret Dzintaru ielu Sakas upes labajā krastā. 1878. g. padziļināja upes grīvu un uzbūvēja molus. Te būvēja divmastu burukuģus. Pasaules kari iznīcināja kuģu floti, taču zvejniecības tradīcijas allaž tika turpinātas. 1991. g. apdzīvotā vieta ieguva pilsētas statusu.

Mūsdienās Pāvilosta ir pazīstama kā populāra burātāju un vējdēļsērfotāju, kā arī vasaras atpūtnieku vieta. Burātājus gaida jahtu osta.

Ainažu vārds ir neatņemama Latvijas jūrniecības vēstures sastāvdaļa. 1864. g. šeit tika nodibināta pirmā jūrskola, kurā varēja mācīties latviešu zemnieku bērni. Likumsakarīgi – Ainaži kļuva par nozīmīgu Latvijas piekrastes kuģu būvniecības centru un ostu. Pilsētas ekonomisko dzīvi sekmēja arī 1913. g. atklātā Smiltenes-Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnija. Mūsdienās Ainaži ir maza un klusa pilsētiņa Latvijas – Igaunijas pierobežā ar vairākiem interesantiem apskates objektiem.

Igaunijas galvaspilsēta. Vecpilsēta (UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) - izcils viduslaiku (14. – 15. gs.) apbūves piemineklis. Bijusī Hanzas pilsēta.