1804. gadā Käsmu nodibināja pirmo Igaunijas jūrskolu un laikā no 1798. – 1920. g. uzbūvēja vairāk kā 40 kuģus. Bijušā jūrskolas ēkā izveidots Jūrniecības muzejs. Kapela.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Teritorija iepretī Melnsilam iekšzemes pusē, starp Ezermuižu un Dūmeli, ir senā Dieviņezera gultne. Ezers savulaik bijis viens no lielākajiem Kurzemē: 7,5 km garš un 1,6 km plats. 1838.gadā tika izrakts kanāls (tagadējā Melnsilupe) un ezera ūdens nolaist jūrā. Barona Kārļa Ostenzakena mērķis bija iegūt lauksaimniecībai auglīgas zemes.  Ezermuiža atrodas kādreizējā Dieviņezera DA galā - jau kopš baronu laikiem ciema iedzīvotāji bijuši saistīti ar pļavu sargāšanu, mežkopību un mežizstrādi. Savukārt Dūmeles ciems atrodas bij.ezera ZR pusē – Košraga virzienā.
No Košraga uz Dūmeli var nokļūt pa meža ceļu (Apakšceļu), kas arī senāk savienoja Košraga zvejniekciemu pie Dižjūras ar Dūmeli zemes vidienē un tālāk Melnsilu Mazjūras krastā. Pa to šodien ved arī marķēts velomaršruts “Gar Dižjūr un Mazjūr”.  Pa ceļam - brīvdienu mājā “Ziedkalni” var sarunāt karpu makšķerēšanu un lauku SPA labumus.

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.

Atrodas 0,3 km ziemeļos no Vecpiebalgas pilsdrupām. Ap 10 m augsto, bet visnotaļ izteiksmīgo Grišku kalnu sauc arī par Piebalgas, Balgas un Veļķu pilskalnu. 13. gs. šeit bijusi svarīga apmetnes vieta ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un dziļu aizsarggrāvi. Vēstures notikumi ir atstājuši ap metru biezu kultūrslāni. Bezlapu laikā no kalna paveras skats uz Vecpiebalgas baznīcu un pilsdrupu vietu. Pilskalna piekājē ir aka ar Griškavotu.

Ļoti interesants zvejniecības vēstures piemineklis. Sedumi ir kādreizējās zvejas laivu piestātnes, kurās zvejnieki cēla tīklu būdas un glabāja savu inventāru. Sedumiem bija arī sociāla loma – tajos pulcējās vīri, sprieda par turpmākajiem darbiem, bet sievas un bērni taroja tīklus (lasīja zivis ārā no tīkla, kad tas pilns ar lomu). Bigauņciema sedumu tīklu būdas laika gaitā ir ieskalotas jūrā, bet Ragaciema sedumi – daļēji gājuši bojā. Lapmežciemā esošie ir vislabāk saglabājušies. Viena no tīklu būdām ir atjaunota, bet pārējās atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tas varbūt ir arī iemesls, kādēļ, ejot gar jūras krastu, tām ir jāpievērš uzmanība un jāuztaisa kāda „vēsturiska" foto.

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

Pie Vidzemes šosejas pirms Melturu tilta pāri Amatai ir privātais muzejs "Mežabrāļu bunkurs". Bunkurs izveidots, lai varētu vēstīt par Nacionālo partizānu mežabrāļu cīņu laikā no 1944.-1956. gadam, kad mežos pret okupācijas varu cīnījās ap 20 000 Latvijas patriotu. Nacionālo partizānu bunkurs izveidots balstoties uz savāktajām mežabrāļu atmiņām, dienasgrāmatu pierakstiem un fotogrāfijām. Uz bunkuru ved meža taka ar informāciju par dažādiem mežabrāļu piedzīvojumiem un cīņām. Bunkura pazemes daļā apskatāmi vēsturiskie priekšmeti, kas viņus pavadīja dzīvē un cīņā. Saimnieks piedāvā pastaigu pa meža taku, kur izvietota informācija par mežabrāļiem un slēpņu spēle bērniem. Ar iepriekšēju pieteikšanos iespējams iekļūt bunkurā un apskatīt iekārtotu bunkuru ar mežabrāļu izmantoto ieroču, munīcijas un citu priekšmetu ekspozīciju. Stāstījumu papildina savāktās mežabrāļu interviju videoieraksti. Apmeklētājiem iespējams pasūtīt mednieku desiņu cepšanu lapenē pie bunkura.

Blakus Lestenes luterāņu baznīcai esošajos kapos ir pārapbedīti vairāk nekā deviņi simti 2. pasaules karā kritušo karavīru, galvenokārt Kurzemes cietokšņa, Zemgales un Vidzemes kaujās kritušie. Karavīru piemiņai uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis “Dzimtene Māte – Latvija”. Lestenes brāļu kapi ir otrā lielākā 2. pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru apbedījumu vieta Latvijā aiz Rīgas Brāļu kapiem. Uz kapu plāksnēm ir iegravēti ~ 11 000 karavīru vārdu, taču domā, ka to skaits nākotnē pieaugs līdz 20 000.