Neliela upīte ar dziļu, bet plašu ieleju, ko šķērso Vecumnieku – Ilūkstes ceļš. Vilkupes vārds saistās ar Kurzemes hercoga Jēkaba ambiciozo plānu savienot Daugavas un Lielupes baseina upes. Savienojošā kanāla darbi tika uzsākti, taču projekts tā arī dzīvē pilnībā netika īstenots. Vilkupe šajā plānā bija domāta kā viena no kanāla „sastāvdaļām”. Šeit ir vērts padomāt par radoša viduslaiku cilvēka ideju mērogu un inovācijām. Kanāla fragments atzīmēts un apskatāms nepilnus 4 km no apdzīvotās vietas ar nosaukumu Vilkupe.

Edvarda Virzas piemiņas dārzā apskatāmi koki, kuriem veltīti dzejoļi. E.Virza bija latviešu dzejnieks un rakstnieks, kurš ir sarakstījis leģendāro romānu “Straumēni” par latviešu zemnieku dzīvi. Skaisto 18. gs. Mazmežotnes pili atjaunojusi graudu audzētāju ģimene. Rundāles pils ir pazīstama kā Latvijas baroka un rokoko arhitektūras dārgakmens, kas ietver arī franču stila parku un rožu dārzu ar vairāk nekā 2200 rožu šķirnēm. Bruknas muižā jūs varēsiet apskatīt dārzu, kas ir iekopts kā renesanses parks, rožu dārzu un vīna dārzu. Rudzīšu vīna dārzā aug aptuveni 80 vīnogu šķirnes, savukārt Bānīšu saimniecības upeņu dārzā iespējams salasīt gardas ogas. Gundegās ir apskatāms skaists ainavu dārzs. Vārkavas parkā atrodas 200 gadu seni ozoli. Riekstiņi ir autentiska vienģimeņu Sēļu saimniecība ar īpašu garu un gaisotni. Kaldabruņā apmeklēsiet Siena muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas siena šķūnī. Vīnogu selekcionēšana un kultivēšana bija Paula Sukatnieka liela kaislība, un viņa piemiņas dārzu ir vērts apmeklēt ražas novākšanas laikā. Dvietes muiža lepojas ar savu 19. gadsimta ainavu parku un akmens tiltu. Daugavpils - otrā lielākā Latvijas pilsēta, ir slavena ar atjaunotajiem 19. gs. Daugavpils cietoksni un tā Marka Rotko muzeju. Sēlijas kokaudzētava piedāvā ekskursiju pa ābolu dārzu, ābolu glabātuvi un ražošanas telpām. Izbaudiet glāzi ābolu sulas un vīna ražotāju stāstus! Berķenele ir ievērojamā latviešu autora un sociālā aktīvista Raiņa memoriālais nams. Rokišķu novada muzejs un muiža ir viens no svarīgākajiem Aukštaitijas reģiona kultūras centriem. Liudvikas un Stanislovas Didžiļu saimniecības muzeja dārzā ir tradicionālās lietuviešu ābolu šķirnes, ziedi un augi. A. Baranauskas un A. Vienuolis-Žukauskas memoriālais muzejs prezentē kultūru, literatūru, vēsturi, agrārās kultūras un tehniskas vēsturi Anīkšķu reģiona. Tradicionālo Lietuvas ziedu dārzu var redzēt arī Bronē Buivydaites piemiņas muzejā. Anīkšķos jūs varat iziet taku koku galotnēs, labirinta parku, kā arī daties braucienā pa Aukštaitijas šaursliežu dzelzceļu. Traupja Botāniskajā dārzā jūs atradīsiet visu, sākot no daudzgadīgām ziedu kolekcijām un akmens dārziem, līdz ziedu pulkstenim un dekoratīvam baseinam ar ūdensaugiem. Taujēnu muižas interjers dekorēts ar Radziwiłla ģimenes portretiem, skulptūrām, medību trofejām un antīkiem ieročiem. Pastaigājieties pa Ukmerges vecpilsētu un baudiet skatu no vecā ugundzēsības torņa. Survilai saimniecība piedāvā baskāju taku, kurā var staigāt pa priežu, purvu, kūdras, māla, grants, pulētu stiklu, priedes skuju, salmu un citām virsmām. Vytautas Dižā Universitātes Kauņas Botāniskais dārzā aug unikāli augi, ierīkota lielākā oranžērija Lietuvā, senie Lietuvas puķu dobju augi tiek demonstrēti dažādās augu kopās atbilstoši botāniskajai klasifikācijai. Tadas Ivanauskas saimniecībā pie Obelynes parka jūs redzēsiet 300 sugu un augu šķirņu kolekciju, ieskaitot vecāko koku divdaivu ginku. Kauņā varat redzēt vecāko ābeli Lietuvā  - gandrīz 360 gadus senu, 8 metrus garu, 285 cm platumā 1,3 metru augstumā. Maršruts beidzas Kauņā, Lietuvas otrā lielākajā pilsētā, kas bija galvaspilsēta no 1920. gada līdz 1939. gadam.

„Smiltenes piens” lepojas ar vairāk kā 100 gadus ilgu vēsturi. Šobrīd uzņēmums ir trešais lielākais siera ražotājs un sestais lielākais piena pārstrādes uzņēmums Latvijā. Sadarbojas ar ~ 150 kvalitatīva Latvijas piena piegādātājiem. „Smiltenes piens” ir vienīgais, kur ražo „Latvijas sieru”. Uzņēmuma produkti ieguvuši „Zaļo karotīti”. Produkciju eksportē uz 5 pasaules valstīm. Produktus var iegādāties „Smiltenes piena” veikalā Smiltenē, kas atrodas netālu no uzņēmuma.

The Forest Trail leads down from the highest point of the Haanja Upland. The most important sight on this route is the Suur Munamägi Hill – 318 m above sea level. The highest point of the Baltics with its observation tower provides its visitors with a splendid 50 km range view of the Estonian nature. The 150 year-old western taiga spruce forests grow on the slopes of Suur-Munamägi. Further on the trail circles around the southern part of Lake Vaskna, and continues down small country roads surrounded by solitary homesteads and small clusters of farms. The route ends in a small village, Tsiistre, where the Linen Museum is located. The museum has a collection of folk linen. Flax is one of the oldest cultural plants in Estonia and a few decades ago, blue flax fields were a common sight in southern Estonia.

Parka sākums attiecināms uz 18.gs. beigām, veidošanas starpposmi aizpilda visu 19.gadsimtu. Parka veidošanā iespējama arhitekta J.G.Berlica un mežsarga H.Grotha līdzdalība. 19.gs beigās parku plānojis W.M.A.Engelhards. Tas sastāv no vairākiem patstāvīgiem nogabaliem ar savām ceļu sistēmām, skatu perspektīvām, stādījumu īpatnībām. Ap 1809.gadu Kazdangas parks vēl bijis diezgan mazs. Tas bijis vecu liepu ieskauts dārzs ar daudziem retiem augļu kokiem, blakus parkam neliels mežiņš, kas savienots ar kļavu-bērzu un pīlādžu alejām. Pils otrā pusē bijusi liela lauce, kuras lielāko daļu aizņēmis Rožu dārzs.
Šobrīd Kazdangas parks pēc platības (196 ha) ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem Latvijas muižu parkiem. Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. No tiem 127 sugas – svešzemju. Parks iekļauj visu Kazdangas centra teritoriju, ietverot arī Kazdangas pili un teritoriju ap  baronu Manteifeļu dzimtas kapenēm, kuras uzsāka veidot pašā 20. gs. sākumā, bet darbus pārtrauca līdz ar Pirmo pasaules karu. Parkā izveidotas atpūtas vietas, dekoratīvi elementi. 
Kazdangas pili sāka celt 1800. gadā. Tās projekta autors ir Eiropā pazīstamais arhitekts J. G. A.Berlics, kurš izmantojis arhitekta Dž. Kvarengi projektu. Muižas ansambli veidoja arī Kavalieru nams, graudu klēts, dzīvojamā māja, zirgu stallis, trīslaidumu tilts pāri gravai u.c. ēkas. 1924. g. pilī sāka darboties Kazdangas Lauksaimniecība un zivkopības valsts skola. Mūsdienās šeit izveidots Kazdangas muzejs un Tūrisma informācijas punkts.

Maršruts piemērots ceļotājiem, kurus uzrunā lielas un biežas reljefa starpības, kā arī tiem, kas alkst redzēt un uz „savas ādas” izbaudīt iespaidīgus dziļās Amatas senlejas krastus, ejot pa mazskartām meža takām. Taka, kas izveidota upes labajā krastā, līkumo pa ielejas apakšējo, gan arī augšējo daļu, tādēļ dažviet ir jāpārvar vairāk nekā 40 m augstuma starpība. Šo var uzskatīt par sava veida ģeotūrisma maršrutu, jo tas iepazīstina ar devona perioda dolomīta un smilšakmens atsegumiem. Maršruts atrodas Gaujas nacionālajā parkā. Nakšņot var teltīs, vai tūristu mītnēs.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​

Ošvalkos uzstādītā piemiņas zīme veltīta latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. 

Lokveida taka (garums 1,2 km) iepazīstina ar piekrastes kāpu biotopiem un smiltīs ieputinātām simtgadīgajām priedēm. Cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā piekrastes meži tika bieži izcirsti un tajos nereti plosījās ugunsgrēki. Tā rezultātā veidojās ceļojošās smiltis, kas apraka palikušos kokus un atsevišķās vietās - arī saimniecības. Šī iemesla dēļ daudzviet piekrastē kāpas apmežoja. Piekrastes priežu meži kalpo kā aizsargbarjera starp jūru un iekšzemi, pasargājot no jūras un vēja darbības. Mūsdienās par smilšu pārvietošanos Kolkas raga apkārtnē liecina vecās, zemās priedes. Pēc vētrām, kad jūra noskalo stāvkrastu un atsedz priežu saknes, var novērot, ka priežu stumbri bijuši vairāk nekā metru dziļi ieputināti smiltīs. Piekrastes kokiem raksturīgi izliekti stumbri un karoga formas vainagi, kas izveidojas pastāvīgā jūras vēja ietekmē. Pašreiz šie meži pieskaitāmi ES nozīmes biotopam Mežainas piejūras kāpas. Atrodas Slīteres nacionālajā parkā.

Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.