Teritorijas apskates nolūkos ir izveidota un labiekārtota dabas izziņas taka. Dabas liegums atrodas Abavas senlejas dabas parka teritorijā. Taka iepazīstina ar vienīgo krūmu čužas savvaļas augšanas vietu Latvijā.

„Rankas piens” dibināts 1996. gadā. Uzņēmumā ražo ~ 80 dažādus piena pārstrādes produktus – sieru, biezpienu, krējumu, raudzētos piena produktus, desertus u.c. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”. Produkciju var iegādāties uzņēmumam blakus esošajā veikalā „Rīmaļnieks”.

Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.

Tas ir viens no pirmajiem Lietuvas botāniskajiem parkiem. 1928.gadā I.Navidanskas, kuram tolaik bija vien 16 gadu, uzsāka parka veidošanu. 1965.gadā parku nodēvēja par Žemaitijas botānisko parku. Izidors kopā ar dēlu Rapolu, kurš šobrīd ir parka īpašnieks, turpināja paplašināt parku.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Saimniecība atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, netālu no Burtnieku ezera. Tajā audzē kazas un gatavo kazas sieru. Saimnieki rūpīgi seko līdzi dabas procesu ciklam un ciena dabai draudzīgu dzīvesveidu. Papildus sieram sezonāli iespējams iegādāties arī upeņu ievārījumus, zāļu tējas un vilnas izstrādājumus.

Sieri

Tiek piedāvāts baltais, svaigais kazas siers bez piedevām. Tāpat pieejama kazu piena karamele - smēriņš.

Kā top siers

Siers top ilgi un pacietīgi visa gada garumā no pašu saimniecības kazu piena. Tā ir pilna cikla saimniekošana: saimnieki stāda, ravē un novāc ražu, ēd paši un dod ēst kazām. Kazu dziļās kūts uzkrājumi katru rudeni tiek vesti uz lauka, lai katru nākamo gadu “atdzimtu” ēdamajos dārzājos.

Apmeklētājiem

Tā kā kazu pienam ir sezonāls raksturs, piedāvājumā divu veidu apmeklējumi:

• piena sezonā: kazu masāža ačgārnā virzienā, stāsti par un ap kazām, to piena produktiem, kazu piena produktu degustācija;
• īpašais piedāvājums - meistarklase - iespēja pašiem sasiet savu personalizēto sieru, ko pēc sūkalu nospiešanas iespējams saņemt ar aukstumskapju pakomātu starpniecību;
• piena "nesezonā": pārgājieni ar kazām, stāsti par un ap kazām, kopēja tējas vārīšana uz ugunskura - tēju izdzer apmeklētājs, biezumus apēd kaza vai āzis.

Kur iegādāties sierus

Saimniecībā uz vietas, Slow Food Straupe tirdziņos, Vidzemes lielākajos gadatirgos.

Internetā: https://tirgus.novadagarsa.lv.

Krogs „Sidrabiņi” atrodas Rīgas – Tallinas ceļa malā, netālu no Jelgavkrastiem. Tas iekārtots, atjaunojot vēsturisku koka ēku. Blakus krodziņam izveidots gaļas pārstrādes cehs, kurā top pašu kūpināti gaļas izstrādājumi. Viesiem galdā tiek celti tādi gardi ēdieni kā bukstiņu putra ar čurkstinātu pašu kūpinātu cūkas krūtiņu, pašmāju pelēkie zirņi, putraimdesa ar ceptu speķi un āboliem, pašu kūpināts, sutināts cūkas stilbs ar sinepēm, mārrutkiem un tepat uz vietas skābētiem, štovētiem kāpostiem.

Atrodas Valmieras – Ainažu autoceļa (P 16) malā starp Matīšiem un Aloju. Iekārtota vecajā un atjaunotajā dzirnavu ēkā. Nedēļas nogalēs piedāvā izklaides pasākumus, klāj galdus un īrē telpas svinībām.
Latviešu virtuve: Aukstā, frikadeļu, skābeņu, pupiņu, šķelto zirņu un skābu kāpostu zupas, Valmieras salāti, rosols, mājas kotletes, aknu strogonovs, pelēkie zirņi ar speķi, cepta menca, siļķe krējuma mērcē, mednieku desiņas, maizes zupa, rupjmaizes krems.