Pirmās ziņas par muižu ir datētas ar 1422. gadu. Vēlākos laikos muižā ir apmetušies karavīri, šeit ir bijis zirgu nomāšanas punkts, traktoru stacija un veikals. Pašlaik muižā atrodas keramikas ceplis, turpat var iegādāties gatavos ražojumus. Keramikas darbnīcā ir pieejams māls mīcīšanai un veidošanai, pēc savas gaumes varat apgleznot / glazēt jēlizstrādājumus. Muižas galdnieku darbnīcās varat iepazīties ar kokapstrādes procesiem.

„Rudeņi” atrodas Zemgales līdzenuma dienviddaļā – austrumos no Bērvircavas. Dibināta 1999. gadā. Saimniecība specializējusies piena lopkopībā, un tajā šobrīd ir virs 300 piena govīm un tikpat jaunlopiem. Otra saimniecības ražošanas nozare ir graudkopība. „Rudeņu” laukos - vairāk nekā 400 ha platībā aug ziemāji un vasarāji, rapši un kukurūza. Lai utilizētu lopkopības rezultātā radušos atkritumus, uzcelta moderna biogāzes ražotne, kuras saražotā enerģija tiek izmantota saimniecības vajadzībām. Aktīvi apgūst ES projektus. Par vienu no tiem uzcelta  kūts līdz 400 vietām un govju slaukšanas karuselis.

Salīdzinoši liels (3 km garš, 1,3 km plats) un sekls (līdz 1,1 m) piejūras ezers, caur kuru tek Vecslocene. Ezera dienviddaļā šaura caurteka to savieno ar Aklo ezeru – seklu un nelielu ezeriņu ar dolomīta gultni dažās vietās. Labākais skats uz Slokas ezeru paveras no putnu vērošanas torņa tā ziemeļrietumu krastā, kas ir vienīgais uz peldošiem pontoniem celtais Latvijā putnu tornis. Pie tā sākas 3 km garā Slokas ezera pastaigu taka, kuras izcilākā vērtība ir aplūstošie Vēršupītes lejteces dumbrāji. Slokas ezera krastā pie auto stāvlaukuma uzstādīts informatīvs stends, bet aiz tā – apskatāms sēravots.

Atrodas Zebrus ezera austrumu krastā pie Latvijas Valsts mežu laivu bāzes. No torņa labi pārskatāms Zebrus ezers, ziemeļu virzienā – Ezerlūķu pilskalns. Laivu bāzē – atpūtas vietas.

Šī muiža ir lielisks klasiskās arhitektūras piemērs Igaunijā. No 2002. gada šeit atrodas atpūtas centrs.

Atrodas uzpludinātās Daugavas un Pērses satekas vietā. To cēla Rīgas bīskapijas vajadzībām 1209. g. bijušās senlatviešu koka pils vietā. 14. gs. pils pagalmā bija uzbūvētas koka ēkas, kas bija piemērotas pastāvīgai dzīvošanai. 16. gs. uzcēla piebūves un divus apaļos torņus. 1701. g. šķietami nesagraujamo pili uzspridzināja sakšu karaspēks. Pie pilsdrupām darbojas apmeklētāju centrs, kur var izkalt viduslaiku monētu un noīrēt laivu braucienam pa Daugavu. Vērts doties pastaigās pa Kokneses parku (veidots 1900. g.), kurā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali, viduslaiku kapu pieminekļi un atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. 30. gados atradās netālu no Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens).

Mākslinieces darbnīca atrodas ļoti skaistā viensētā. Auž gobolēnus un piedāvā vērot darbu tapšanas gaitu, pasūtīt, kā arī iegādāties gatavos izstrādājumus. Daudzi no tiem ir praktiski suvenīri un izmantojami kā labas dāvanas.

Plunge ir slavena ar savu kunigaiša Oginska parku. Jauktā tipa 18. – 19. gadsimta parks izveidots žemaiču svētā meža - upurkalna vietā. Parka lepnums – viens no Lietuvas vecākajiem un lielākajiem – Pērkona ozols, leģendām apvītā Raudošā liepa, Piecstumbru osis. Pēc kunigaiša M. Oginska pavēles tika izrakti septiņi dīķi ar kaskādēm, kurus savieno akmens tiltu slūžas. Blakus plūstošā Babrungo upe piešķir parkam īpaši ainavisku skatu.

Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

No torņa apskatāms Limbažu vēsturiskais centrs, pilsdrupas un ainava līdz pat Dūņezeram. Limbažu pils bija viena no pirmajām Latvijas fortifikāciju sistēmām, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies unikālie vārti. Torņa atslēgas meklējamas muzejā. Atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.