Die Geschichte der Bischofsburg reicht bis zum 13. Jahrhundert zurück. In den Kellerräumen sind ständige Expositionen über Natur und Geschichte der Insel Saaremaa untergebracht. Von Mai bis August sind in der Burg verschiedene Handarbeitswerkstätten tätig (Schmiede, Glas-und Keramikwerkstatt, Steinwerkstatt), wo die Gäste auch selbst mitmachen können. In der Nähe befindet sich Bogenschiessplatz. Dort gibt es ausser Bogenschiessen die Möglichkeit, Münzen zu schlagen.
Von den Museen Saaremaa empfehlen wir das Bauernmuseum Mihkli zu besuchen (Dorf Viki, Gemeinde Kihelkonna; +372 454 6613, www.saaremaamuuseum.ee), das sich in West-Saaremaa befindet und sehenswert wegen Architektur und Kulturerbe ist.

Das Unternehmen stellt Milch, Quark und Quarkprodukte, Joghurt, Desserts her. Für die Herstellung der Erzeugnisse wird Milch von hoher Qualität verwendet. Die Milch wird von mehr als 100 bäuerlichen Betrieben und 3 Kooperativen geliefert. Alle Produktionsprozesse werden eingehalten und verbessert für die Verbesserung des Geschmacks und Erhöhung des Nährwertes der Produktion. Betriebsbesichtigung und Verkostung. Eines der fünf lettischen Unternehmen, das den weichen Kümmelkäse "Jāņu" herstellen darf, der als garantiert traditionelle Spezialiät in das EU-Register eingetragen ist. Die Erzeugnisse haben das Qualitätszeichen „Grüner Löffel” erhalten.

Auf diesem Gelände kann man hervorragende Denkmäler besichtigen, die im ganzen Baltikum bekannt sind und die eine Geschichte von fast 1000 Jahren schildern: Das Landgut von Turaida (ein typisches Landgut der Region Vidzeme), die evangelisch-lutherische Kirche von Turaida, die eine der ältesten Kirchen (1750) aus Holz in Lettland ist, der Hügel Dainu kalns (Volksliederberg), der dem 150. Jubiläum des Sammlers der lettischen Volkslieder Krišjānis Barons gewidmet ist, und die gemauerte Burg von Turaida. Hier kann man die Kultur der Liven dieser Region kennenlernen, die Geschichte in Bildungsprogrammen erkunden, sowie jährliche Veranstaltungen besuchen, die mit Folklore und Völkerkunde verbunden sind. 

Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Kolkas pareizticīgo baznīca. Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām.” Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu “ieņēmis” 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes baznīca – neliela eleganta koka guļbūve. 1997.gadā ar Liepājas diecēzes bīskapa atļauju 1935.gadā Sakas Grīņos celtā baznīciņa tika nojaukta, pārvesta un no jauna uzbūvēta  Kolkā.

Iespaidīga izmēra divstumbru liepa pie Nigliņu mājām. Viens no iespaidīgākajiem Lībiešu krasta dižkokiem. Lībiešu valodas skolotājas Zojas Sīles dzimtās mājas. Turpat pie mājām atrodas viduslaiku kapsēta – Veckapu kalns.

Takas sākums atrodas pie Veclaicenes pagasta pārvaldes (autosvālaukums). Tā izlokas gar Ievas, Trumulīša un Raipala ezeru dienvidu krastiem un pa ziemeļu krastu nogāzēm atgriežas atpakaļ sākumpunktā. Apļveida takas garums – ap 8 km. Atrodas Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū, Kornetu – Peļļu subglaciālajā vagā.

Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas ap 1 km uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Te ir izveidota (20. gs. 80. gados) brīvdabas estrāde (celta tikai vienai izrādei, ko Latvijas Nacionālais teātris spēlēja 1986. g. Līgo svētkos), kur Jāņu laikā spēlē Rūdolfa Blaumaņa izcilo lugu „Skroderdienas Silmačos”. Pie estrādes izveidots attiecīgajai tematikai veltīts muzejs (arī 1986. g. un arī par godu vienai izrādei), kurā līdztekus citiem eksponātiem apskatāms lugas manuskripts (1902. g.).

Jauns Zoo un izklaides vieta netālu no Siguldas, pie ceļa Turaida - Ragana. Tiks atvērts 2022. gada maijā.

Ap 6 km garā pussala ir vieta, kur jānokļūst tiem, kas grasās doties vienā no neparastākajiem pārgājieniem pāri jūras šaurumam. Cauri Kūsnemmes pussalai līdz tās ziemeļu daļai iet šaurs un ļoti līkumains grants ceļš (ar garāku tūristu autobusu jābrauc lēni un uzmanīgi), kura galā izveidots autostāvlaukums, neliels namiņš, kur patverties lietus un vēja laikā, kā arī informācijas stends. Turpat redzamas divas Padomju armijas „KRAZ” tipa automašīnas. Lai sasniegtu robežkontroles posteni, Padomju robežsargi brauca pa jūru un mazajām saliņām, kas kā pērļu virtene savieno Kūsnemmes pussalas galu ar Vilsandi salas  dienviddaļu. Turpat divas desmitgades pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas „KRAZ” automašīnu kravas kastēs vasaras laikā uz Vilsandi vizināja tūristus, taču spēkrati savu mūžu ir nokalpojuši un unikālais piedāvājums vairs nav spēkā! Ko darīt? Pa mazajām saliņām uz Vilsandi var doties ar kājām. To var īstenot tikai siltā laikā, kad nav gaidāms stiprs vējš un ir zināma laika prognoze vismaz divām tuvākajām dienām. Kā sava veida orientieris var kalpot augstsprieguma elektrolīnija. Kopumā ir jārēķinās arī ar 1 h 40 – 2 h ilgu un ~ 4 km garu gājienu. Dziļākā vieta (ja ietur pareizo „kursu”) atrodas pārgājiena sākumdaļā, kur starp saliņām izveidots laivu ceļš - ~ 1 m dziļa vieta atkarībā no vēja virziena un ūdens līmeņa. Zināmu priekšstatu par maršrutu sniegs redzamā ainava, kas paveras no skatu torņa. Kaut arī šis maršruts tiek reklamēts dažādos informatīvajos materiālos, atbildību par tā veikšanu uzņemas katrs pats!

Iespaidīgais un monumentālais dievnams uzcelts 1816. gadā. No baznīcas nozīmīgākajām interjera detaļām ir saglabājušās ērģeles, altārglezna, lustra un kroņlukturis. Jāpiebilst, ka baznīca savā pastāvēšanas laikā nav pārtraukusi savu darbību.