Galvenā suitu pulcēšanās vieta Jūrkalnes apkaimē. Atrodas bijušajā krogus ēkā, kas būvēta ap 1875. gadu. 2011. gadā tajā veica vērienīgus restaurācijas darbus, lai saglabātu šo vairāk nekā 135 gadu veco kultūrvēsturisko ēku. Tautas namā organizē dažādus pasākumus, apmeklētājiem atvērta izstāžu zāle, aktīvi darbojas etnogrāfiskais ansamblis „Maģie suiti” u.c. tautas kolektīvi. Interesentiem, kas vēlas tikties ar suitiem un iepazīt to tradīcijas, iepriekš jāpiesakās.

1888.  gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta  pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas.
Šai mājai ir arī nozīme kā progresīvās Saulkrastu labierīcības nodibināšanas vieta, kurā aktīvi piedalījās tādi saulkrastieši kā operdziedātājs Herberts Ozolītis, aktrises Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele, Malda Gruzevska, komponists Alfrēds Kalniņš un daudzi citi tā laika kultūras, mākslas un literatūras darbinieki, kuri vasaras pavadīja Saulkrastos. 1933.gadā draudze atdod doktorātu skolas vajadzībām.
Doktorāta ēkā atrodas Saulkrastu vidusskolas sākumskola. (Avots: Saulkrastu TIC)

Mākslinieka Jāņa Roņa izlolotā Piebalgas Porcelāna Fabrika ir vienīgā porcelāna ražotne Latvijā. Sākotnēji tika izveidota Porcelāna mākslas galerija Vecrīgā, darbnīca Kalnciema ielā un apgleznošanas studija Majoru kultūras namā. 2007. gadā aizsākas porcelāna ražošana Piebalgā, un šobrīd „baltais zelts” kļuvis par vienu no Piebalgas simboliem. Nelielā ražotne bijušajā Vecpiebalgas pienotavas ēkā attīstījusies par veiksmīgu uzņēmumu ar zīmolu Piebalgas Porcelāna Fabrika, kas ar neparastiem un oriģināliem mākslas priekšmetiem ieinteresējusi gan Latvijas, gan ārzemju tirgus.  Rūpīgs roku darbs rada smalkus traukus, suvenīrus un īpašas dāvanas. Apmeklētāji aicināti paviesoties ražotnē, izzināt trauslā porcelāna tapšanas noslēpumu un izmēģināt porcelāna apgleznošanu.

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

2015. gadā uzceltais skatu tornis atrodas dabas parkā „Daugavas loki”, Daugavas ielejas kreisajā krastā – Daugavpils novada Vescalienas pagastā. No torņa aplūkojama izcilā Daugavas loku ainava.

Profesionāla lauksaimniecības tūre, kuras laikā tiek iepazītas augļkopības saimniecības, kas selekcionē, audzē un pavairo Latvijas klimatam piemērotas šķirnes. Iepazīšanās diena, kuras laikā Latvijas galvaspilsētas – Rīgas (UNESCO mantojums) apskate un veselīgas pārtikas veikala apmeklējums. Pirmajā dienā dodamies uz Kurzemes pusi, kur apmeklējam saimniecību, kas izstrādājusi īpašu tehnoloģiju, kas smiltsērkšķu pārstrādes procesā spēj saglabāt visas ogās esošās vielas un vitamīnus. Nākamais uzņēmums nodarbojas ar integrēto augļkopību, ražojot  augstas kvalitātes augļus un ogas - zemenes, upenes, avenes, plūmes, ābolus, bumbierus. Sabiles Vīna kalna apmeklējums. Tā ir vieta, kur vīnogas audzētas jau 16. – 17. gs. Mūsdienās šeit aug aptuveni 15 dažādu Latvijai pielāgotu vīnogu šķirņu. Nākamais apskates objekts ir Kukšu muiža, kur var iepazīt 18. – 19. gs. Latvijas vēsturisko muižu kultūrvidi. Atgriešanās Rīgā cauri Jūrmalas kūrortam. Vakariņas latviskā krodziņā. Nākamajā rītā dodamies uz Vidzemi un apmeklējam vietu, kur pirmoreiz Latvijā sāka izstrādāt bijušo kūdras purvu un audzēt tajā lielogu dzērvenes. Saimniecība izstrādājusi arī savas pārstrādes tehnoloģijas, ražo sukādes, sīrupus, sulas, tējas. Nākamā ir vieta, kur Latvijā pirmo reizi uzsākta krūmmelleņu audzēšana. Ekskursija un degustācija. Dienas noslēgumā – saimniecība, kur audzē dzērvenes un mellenes. Tā izceļas ar veiksmīgiem un veselīgiem pārtikas produktiem un to mārketingu. Ceturtās dienas rītā – Cēsu viduslaiku pils apskate. Cēsu pils bija Livonijas ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma apmeklējums un tikšanās ar mācībspēkiem. Dienas noslēgumā – Ungurmuiža - viens no izcilākajiem Latvijas 18. gs. koka barokālās celtniecības paraugiem. Tās kungu māja (1732. g.) ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gs. sākuma koka pils.

Viena no lielākajām Austrumeiropas baznīcām (līdz 16. gs.) un vienīgā Igaunijas viduslaiku baznīca ar diviem torņiem. Celta laikā no 13. – 16. gs., sagrauta Livonijas karā. Kora daļā atrodas Tartu universitātes muzejs (agrāk – bibliotēka). Torņi ir restaurēti un tajos izveidoti skatu laukumi.

Meklējama starp Pīlādžu ielu un Siliņupes kreiso krastu. III – II g.t. pr. Kr. šeit atradās zvejnieku un mednieku apmetne, kuras vietā uzstādīts informējošs piemiņas akmens (tēln. O. Skarainis). Siliņupes apmetne ir senākā zināmā cilvēka apdzīvotā vieta Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit atrastas daudzas senlietas: māla trauku lauskas, bultu uzgaļi, krama un dzintara gabaliņi u.c. Iespējams, ka blakus esošo privātmāju teritorijā ir atradies apmetnes kapulauks. Neliela daļa no atradumiem apskatāma Lapmežciema muzejā, pārējie atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Viesu māja "Aglonas Cakuli" atrodas Ciriša ezera krastā ar plašu skatu uz ezera salām. Viesiem piedāvā Latgales ēdienus, t.sk. no ezera zivīm, kas gatavoti kā mājas ēdiens.

Latviešu virtuve: zivju zupa, kūpināts zutis un zandarts, pildītas vistas kabatiņas, kartupeļu pankūkas ar biezpienu un dillēm, maizes zupa ar putukrējumu vai saldējumu, debessmanna, cepts saldējums, pašu spiesta ābolu sula.

Īpašais ēdiens: Ezera zivs latgaliešu gaumē.

Pēterupes Mācītājmuiža rakstītos avotos minēta kopš 17.  gs.  beigām.  Muižas parks un ēkas daļēji saglabājušās līdz mūsdienām, arī mācītāja Jāņa Neilanda 1879. gadā stādīta liepu aleja Smilšu ielas galā. un Johana Vilhelma Knīrima  1869. gadā stādītais dižozols. Pēc 1908. gada ugunsgrēka Mācītājmuižas ēka tika atjaunota un daļēji pārbūvēta. Padomju laikos draudzei īpašumu atņēma un māju nosauca par „Līgotnēm”. Vācu laikā mācītājmuižā dzīvoja leģionāri. Pēc kara tika iekārtota slimnīca, tad – vidusskolas internāts, pēc tam ēka pārbūvēta dzīvokļos skolotājiem. Šobrīd ēka ir atkal draudzes īpašumā un šeit dzīvo draudzes mācītājs ar ģimeni. (Avots: Saulkrastu TIC)