Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.

Esot Nidā, noteikti ir jāuzkāpj Urbo kalnā (Urbo kalnas) – 52 m augstā un ar mežu apaugušā kāpā rietumos no Nidas centra, kur slejas 1944. g. vācu armijas uzspridzinātā un pēc gada atjaunotā (pēc tam rekonstruēta 1953. g.) 29,3 m augstā bāka – romantiskākā Lietuvas piekrastes bāka. Tās gaisma ir redzama 22 jūras jūdžu attālumā. Kad Nidā satumst, aizstaigājiet līdz Kuršu jomas promenādei, kur labi redzama teiksmainā un mirgojošā bākas uguns!

Daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas komplekss, kultūras un izglītības centrs Daugavpils/Dinaburgas cietoksnī, artilērijas Arsenāla ēkā. Vienīgā vieta Austrumeiropā, kur tiek piedāvāta iespēja iepazīties ar pasaules slavenā mākslinieka abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko oriģināldarbiem. Rotko muzejs piedāvā aplūkot patstāvīgās un mainīgās ekspozīcijas. Patstāvīgās ekspozīcijas veido Marka Rotko darbu oriģināli un reprodukcijas, digitālā ekspozīcija par mākslinieka dzīvi un daiļradi, kā arī kultūrvēsturiskās ekspozīcijas. Mainīgās ekspozīcijas - Latvijas, Eiropas un pasaules mākslinieku darbu izstādes.

Šī maršruta apkārtnē norisinājušies daudzi notikumi, kas tieši saistīti ar Latvijas valsts tapšanu un Brīvības cīņām. Vēsturisko ceļu no Rīgas uz Liepāju cauri Dobelei, Saldum, Skrundai, Durbei un Grobiņai var izsekot jau no seniem laikiem, pat sākot no 13. gadsimta.

Kurzemē vienmēr ēduši jūras, upju un ezeru zivis, it īpaši kūpinātas. Novada ēdiens ir māla podiņā gatavota kūpināta menca ar piedevām.  Sezonas gardums ir salakas un vēja zivis, bet brētliņas, siļķes un lasis pieejami visu gadu. Saimnieces cep rudzu ierauga rupjmaizi, saldskābmaizi un gardus sklandraušus, cienā ar miežu putraimu skābputru vai bukstiņputru.

Nozīmīga loma ir piena produktiem, Jāņu sieram un “baltajam sviestam”. Svaigo govs piena sieru gatavo arī ar dillēm un ķiplokiem, tāpat gards ir kazas piena siers. Ēdienkartē netrūkst vietējo mājputnu un mājlopu gaļas ēdienu: cepeši, ribiņas, desiņas, var dabūt arī cūkas mēli un buļļa pautus. Smalkos krogos piedāvā fazānu un medījumus, papildinātus ar sēnēm un brūklenēm, kadiķogām un savvaļas garšaugiem.

Kurzemē jūs sagaidīs ar gardiem pīrāgiem, plātsmaizēm, magoņmaizītēm un medus kūkām, cepumiem ar magonēm un dzērvenēm, saldēdienu no rudzu rīvmaizes, brūklenēm vai dzērvenēm un saldā krējuma. Iecienītas ir melleņu klimpas. Neparastāki ir gardumi no savvaļas augiem – marmelāde no pīlādžiem, dzērvenēm un pat skujām. Slāpes veldzēs smaržīgas zāļu tējas ar medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami pie alus kausa un mājas vīnu degustācijās.

Kaut arī muiža sāka veidoties 16. gs., tagad redzamais komplekss tapis g.k. laikā no 1897. – 1902. g. un bijis grāfa Jozefa Tiškeviča un viņas sievas īpašums, kas tāpat kā daudzi citi, pēc 1940. g. tika nacionalizēti. Arī muižas liktenis līdzinās daudzu Baltijas valstu muižu piedzīvotajam. Sākumā te bija sanatorija, pēc tam – pionieru nometne, bet vēlāk - valstij piederošs tūrisma uzņēmums. 1995. g. muižas kompleksu savā pārraudzībā pārņēma nacionālā parka administrācija. Neorenesanses stilā celtā pils ir labi redzama pāri Galves (Galvė) ezeram no Traķu ezerpils puses. Užutraķu muiža ir iecienīta dažādu kultūras un mākslas pasākumu norises vieta. 2011. g. šeit notika vērienīgi muižas un skaistā parka ar dīķiem un skatu laukumiem (veidojis franču biologs E. F. Andrē) rekonstrukcijas darbi. No Traķu centra līdz Užutraķu muižai var ērti nokļūt ar divriteni.

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.

Par valgumu jeb sedumu sauca šauro smilšaino piekrastes joslu starp kāpu un ūdeni. Katram ciemam bija vairāki valgumi – laivu piestātnes ar vabām tīklu žāvēšanai. Valgumiem 20.gs. 20.-30.gados bija liela nozīme līvu valodas un etniskās apziņas uzturēšanā. Tolaik lībiešu ciemos jau dzīvoja daudz latviešu, taču viņi maz darbojās zvejniecībā, tādējādi valgumos joprojām galvenā saziņas valoda bija lībiešu.

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.