Ķemeru pilsētas iela, kur vislabāk saglabājusies un apskatāma pilsētas koka apbūve. Ja no Karogu ielas nogriezīsimies uz Durbes ielu, nonāksim līdz Miervalža Ķemera muzejam, kas veltīts pazīstamajam Latvijas kultūras darbiniekam (1902. – 1980.) – mācītājam un gleznotājam (Durbes ielā 21).

Neskartu mežu cienītāji var doties izpētīt Plakanciema puses mežu takas. Braucot no Plakanciema pasta nodaļas Mellupu virzienā pa autoceļu V7, pēc aptuveni 1 km jānogriežas ceļā pa labi. Tālāk jādodas uz priekšu vēl 1,2 km. Maršruta sākums - iepretī mājām “Putriņas” ceļa kreisajā pusē, kur sākas meža ceļš. Sākumā maršruts ved pa taisnu meža ceļu. Pēc 500 m nonākam pie ūdenskrātuves (karjera). Šeit ir iespēja doties vai nu gar vienu ūdenskrātuves krastu, vai gar otru. Abās pusēs var aiziet aptuveni līdz ūdenskrātuves pusei un tad griezties atpakaļ. Krastā augošos kokus iecienījuši bebri. Ūdenī peldas pīles, meža ceļa malā vairāki skudrupūžņi, no sakritušo pērno lapu apakšas lien ārā zaķskābenes.

Seklais lagūnas tipa ezers ar pieguļošajām teritorijām ir starptautiskas nozīmes mitrājs, kura apkārtnē konstatēta 271 putnu suga. No tām 43 ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā, bet 15 – Eiropas Sarkanajā grāmatā. Dabas parkā ietilpst arī Nidas purvs un parkam pieguļošā jūras teritorija, kas ietilpst jaunizveidotajā aizsargājamā jūras teritorijā „Nida – Pērkone”. Starp Papes ezeru un Baltijas jūru atrodas Latvijā vecākā (no 1966. g.) putnu gredzenošanas stacija, kurā tiek ķerti un gredzenoti arī sikspārņi. Papes ezera apkārtne ir pirmā teritorija Latvijā, kur ezera palieņu pļavu apsaimniekošanas nolūkā tika izlaisti dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi – sākumā – zirgi („Konik” šķirne), vēlāk – taurgovis un sumbri. Apmeklētājiem pieejami putnu un dabas vērošanas torņi, dabas takas u.c. Papes Ķoņu ciems ir savdabīgs piekrastes zvejniekciema piemērs. Pape ir populāra putnu vērošanas vieta. Dabas parka apmeklētāju centrs atrodas Pasaules dabas fonda „Dabas mājā”.

Atrodas pilsētas centrā - Tirgus laukuma malā. Dievnams tapis 1495. g., pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga (~ 1450. – 1535.) pavēles. Gadsimtiem ritot, ēka pārbūvēta un tagad redzamais tornis celts 1907. g. Baznīcā apskatāmi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi: altārglezna “Golgāta” - H. Kīperta darināta kopija (pēc K. Arnoldi Kandavas luterāņu baznīcas oriģināla (1864. g.)), muižniekam Fīlipam Drahenfelsam veltīta epitāfija (B. Bodekers, 16. un 17. gs. mija), A. D. Tīzenhauzenas kapu plāksne (1648. g.), kristāmtrauka pamatne (18. gs.) un piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem (1925. g.). Ap Tirgus laukumu (atjaunots, jauka strūklaka) izvietojies Dobeles vēsturiskais centrs.

Stāsta, ka pati pirmā baznīca krasta erozijas rezultātā ir ieskalota jūrā. Tagad redzamais dievnama veidols ir tapis 1862. gadā. Kā jau suitu novadam raksturīgi, šī ir katoļu baznīca, atšķirībā no pārējās – luteriskās Kurzemes. Baznīcā atrodas 19. - 20. gs. mijā tapusī altārglezna „Dievmāte” un ērģeles. Interesanti ir baznīcas durvju apkalumi. Pie baznīcas griestiem ir piekārts burinieks, kas saistīts ar stāstu par kāda kuģa laimīgo izglābšanos, no kā šī apdzīvotā vieta ieguvusi pirmo nosaukumu – Fēliksberga (Laimīgais kalns).

Saimnieks Valentīns Kuklis savā viensētā izveidojis no koka un citiem materiāliem un vēsturiskiem priekšmetiem veidotu brīvdabas kolekciju, kas savākta g.k. no Latgales lauku sētām. Daļa no vēsturiskajiem priekšmetiem ir izvietota saimnieka veidotā muzejā. Piedāvā ekskursiju un stāstījumu par savāktajiem darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem.

Restorāns "Orizzonte" atrodas pašā jūras krastā ar divām terasēm un visaptverošu skatu uz Jūrmalu.

Latviešu virtuve: Marinēta siļķe ar biezpienu, kartupeļu pankūkas, cepta Baltijas bute, jēra kumbrs, Latvijā ražoti sieri.

Amata ir viena no straujākajām Latvijas upēm, tādēļ pavasaros šeit pulcējas ūdenstūristi – sportisku aktivitāšu un asu izjūtu cienītāji! Lejpus Rīgas-Veclaicenes autoceļa Amata ieplūst dziļā ielejā, kur upes vidējais kritums pārsniedz 3 m/km, lejtecē sasniedzot pat 8 - 10 m/km. Ūdenstūristi parasti izmanto upes posmu no Melturiem līdz Zvārtes iezim vai Līgatnes–Kārļu ceļa tiltam (Veclauču tilts). Taču jāatceras, ka Amata nav domāta iesācējiem! Pēc ilgstošām lietavām upe var būt braucama arī citos gadalaikos. Amatas ieleja ir pievilcīga ar saviem iespaidīgajiem smilšakmens un dolomīta atsegumiem, sauktiem par iežiem, no kuriem zināmākie ir Vizuļu iezis (te var veidoties skaists leduskritums), Ainavu krauja, Ķaubju iezis, Dzilnas iezis, Zvārtes iezis  un Lustūzis. No Melturiem līdz Veclaužu tiltam gar upes labo krastu ir nomarķēta (oranži punkti uz koku stumbriem) t.s. Amatas ģeoloģiskā taka. Takai ir trīs posmi: Melturi – Kārļu zivjaudzētava, Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis (abi posmi var būt ekstrēmi!) un Zvārtes iezis – Veclauču tilts. Pārgājienu var veikt jebkurā laikā, izņemot dziļā sniegā. Iespaidīgākie skati būs vērojami bezlapu laikā. Tiesa, braucot ar laivu, atsegumu vērošanai un fotografēšanai nesanāks laiks, jo būs jākoncentrējas uz šķēršļiem upē.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.

Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz nelielas ezera salas. Domājams, ka pils būvniecību uzsāka 14. gs. beigās Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls Ķēstutis, bet 15. gs. sākumā pabeidza Ķēstuta dēls – Vītauts Dižais. Citi avoti vēsta, ka pils būvniecība un remontdarbi turpinājušies vēl arī 15. gs. 30. gados. Pēc Grīnvaldes kaujas 1410. g., kad Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā sagrāva Vācu ordeņa karaspēku, pils zaudēja savu stratēģiski -militāro nozīmi un kļuva par Lietuvas valdnieku dzīves vietu. Mūsdienās Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem Lietuvas tūrisma objektiem. Tajā izvietots vēstures muzejs, kura ekspozīcija iepazīstina par Traķu vēsturi. Līdz pilij nokļūsim pa diviem tiltiem.