Mājas plombīrs Gogelmogels top Limbažu novada Skultes pagasta Stienes ciema "Ceplīšos". Plombīrs top pēc klasiskas receptes no tīrām, dabiskām izejvielām, neizmantojot e-vielas. Receptē lietotās olas (olu dzeltenumi) nāk no šīs pašas saimniecības kūts, kurā tiek turētas 250-300 dējējvistas. Plombīram ir vairākas šķirnes - klasiskais (vaniļa), strattiacella (ar rūgtās šokolādes skaidiņām), ar smiltsērkšķiem (no pašu lauka) un ar ziedputekšņiem. Iespējams iegādāties arī olas un pašu gatavotu majonēzi.

Mājās pieņem gan ekskursijas, gan pircējus. Ekskursantiem piedāvā iepazīties, kā tiek audzētas vistas, kas dod garšīgas olas komplektā ar saldējuma degustāciju un stāstījumu par saldējuma vēsturi.

Produkciju iespējams iegādātoes Skultes un Kalnciema kvartāla tirgos, veikalos iDille u.c.

Mākslinieces darbnīca atrodas ļoti skaistā viensētā. Auž gobolēnus un piedāvā vērot darbu tapšanas gaitu, pasūtīt, kā arī iegādāties gatavos izstrādājumus. Daudzi no tiem ir praktiski suvenīri un izmantojami kā labas dāvanas.

Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām." Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu "ieņēmis" 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Krodziņš "Ceļotājs" atrodas Mežotnes pilī. Piedāvā gardus un izsmalcinātus ēdienus un dzērienus. Vērts iepazīt gan pils greznos interjerus, gan vienu no skaistākajiem Latvijas angļu stila ainavu parkiem.

Latviešu virtuve: kartupeļu pankūkas, marinētas siļķes veltnīši, forele ar kartupeli mundierī, cepta asinsdesa ar brūkleņu mērci, pelēkie zirņi ar speķi, rupjmaizes kārtojums ar dzērveņu ievārījumu un putukrējumu.

Īpašais ēdiens: „Bauskas dālderis” – dāldera formas cūkgaļa ar Bauskas alus mērci.

Naujenes pilskalns veidots līdz 25 m augstā un stāvā Daugavas ielejas krastā, ko ietver divas sānu gravas. 1275. - 1277. g. Livonijas ordeņa mestra Ernesta fon Rācenburga vadībā agrākās latgaļu koka pils vietā uzceļ mūra pili. Tajā varēja iekļūt pa paceļamu tiltu, šķērsojot ārējo un iekšējo priekšpili. Līdz 16. gs. vidusdaļai pils kalpo kā Dinaburgas komtura rezidence. 1577. g. to noposta Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma Dinaburga zaudē savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tiek uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. Blakus ordeņa pils drupām uzstādīts samazināts pils makets, kas palīdz iztēloties, kā šeit izskatījās pirms daudziem gadsimtiem. Līdz pilskalnam no autostāvlaukuma var nokļūt pa labiekārtotu taku. No pilskalna paveras viens no skaistākajiem Daugavas loku dabas parka skatiem.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Atrodas 1,3 km ziemeļrietumos no Aknīstes centra, nelielā Dienvidsusējas sānu gravā. Šis avots kā veselības avots pazīstams jau kopš seniem laikiem. Stāsta, ka šādu avotu, kas izplūst uz austrumiem, ūdens ir dziedinošs. Īpaši Lieldienu rītā, ja tajā mazgā acis. Avota ūdeņi satur dzelzs savienojumus, par ko liecina brūnās nogulsnes (dzelzs baktēriju darbības rezultāts). Blakus avotam ir akmens ar nelielu iedobumu, domājams – sens kultakmens. Savukārt, gravas malā aug svētliepa. Saltupju svētavotu var pamatoti uzskatīt par vienu no izcilākajiem Latvijas avotiem.

Saltupju Svētavots ir ūdeņiem tik bagāts, ka izveido nelielu upīti – Saltupi, kas pēc aptuveni simts metriem ietek Dienvidsusējas upē, avots uzskatāms par vienu no garākajiem pazemes avotiem Latvijā. Tas ir vietējās nozīmes aizsargājamais kultūras piemineklis.

Atrodas pie tilta (Akadēmijas iela 1) pār Lielupi. 1574. g. pēc Kurzemes – Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles uzsāk jaunas baznīcas celtniecību. Dievnama tornis tapa laikā no 1686. g. – 1688. g., bet 1862. g. to paaugstināja līdz 80,5 m. Baznīca nodega padomju aviācijas uzlidojuma laikā 1944. g. 27. jūlijā. 1954. g. Padomju armijas sapieri uzspridzināja ēkas atliekas. 2009. g. sākās baznīcas torņa rekonstrukcija, un šobrīd tajā izveidots izcils interaktīvais muzejs (īpaši draudzīgs bērniem) un stiklota skatu platforma.

  Pirmā Mālpils pienotava savu darbību uzsāka jau 1923. gadā un tajā ražoja sviestu un sieru. Pagājušā gadsimta 70. gados šeit tika radīts Latvijā pirmais mīkstais nenogatavinātais siers – „Mālpils siers”. Iepriekš piesakot, var doties ekskursijā pa uzņēmumu ar produkcijas degustāciju. Sierus var iegādāties uz vietas - uzņēmuma noliktavā.

Kolkas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ir saglabājies stāsts par kādu kuģa avārijā pie Kolkasraga izglābušos dāņu tirgotāju, kas kā pateicību Kolkā uzcēlis baznīcu. Kolkā ir bijušas vairākas baznīcas, kas mainījušas savu atrašanās vietu. Mūsdienās redzamā un no laukakmeņiem celtā Dievnama pamatus licis kādreizējais Dundagas muižas īpašnieks Karls Ludvigs Ferdinands fon der Osten – Zakens. Tā celta koka baznīcas vietā (vai tuvu tai), kas bija stipri cietusi Krimas kara laikā. Pirmos būvdarbus uzsāka būvmeistars Oto Zīverts 1885. gadā (arhitekts: T. Zeilers). Padomju laikā baznīca bija izdemolēta un tajā iekārtoja noliktavu. Aplūkot vērta ir modernā stilā veidotā altārglezna (māksliniece Helēna Heinrihsone), kurai neesot līdzinieces nevienā citā baznīcā. Pirms tam tās vietā atradies krusts.

Kolkas pareizticīgo baznīca. Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām.” Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu “ieņēmis” 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes baznīca – neliela eleganta koka guļbūve. 1997.gadā ar Liepājas diecēzes bīskapa atļauju 1935.gadā Sakas Grīņos celtā baznīciņa tika nojaukta, pārvesta un no jauna uzbūvēta  Kolkā.