Dievnams vairākas reizes bija dedzis un uzcelts no jauna. Mūsdienās redzamo uzbūvēja 1874. g. un pēc 1927. g. ugunsgrēka atjaunoja 1932. gadā. Baznīcā apskatāma altārglezna „Kristus ar svēto vakarēdienu” un divas I. Zeberiņa gleznas „Jēzus pie krusta” un „Jēzus svētī bērnus” (1957. g.). Ērģeļu prospekts ir pirmais Latvijā, kas veidots „latviskā” gaumē (kokgriezējs P. Plankuss, 1936. g.), bet pats instruments ir nominēts kā Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša skaistākais un apjomīgākais darbs. Ērģeļu stabules ir gatavotas no koka, kas nav bieži sastopams gadījums. Baznīca apskatāma no iekšpuses.

Vēsturisko ceļu no Rīgas uz Liepāju cauri Dobelei, Saldum, Skrundai, Durbei un Grobiņai var izsekot jau no seniem laikiem, pat sākot no 13.gs. Par ļoti seniem laikiem liecina arī skandināvu apmetnes paliekas Grobiņas tuvumā. 
Šī maršruta apkārtnē norisinājušies daudzi notikumi, kas tieši saistīti ar Latvijas valsts tapšanu un Brīvības cīņām. Tīreļpurvā latvju strēlnieki ar savu cīņassparu un varonību Ziemassvētku kaujās apliecina, ka Jauna valsts ir dzimusi. Tīreļpurva takas var tagad izstaigāt ikviens un ielūkoties vēsturiskajā Mangaļu māju ekspozīcijā. Rīgu šajā ceļā nepārprotami iezīmē tagadējais Nacionālais teātris, kurā tiek pasludināta Latvijas Republika. Vēlāk arī jaunajai valstij naidīgais bermontiešu uzbrukums tiek apturēts Daugavas krastos un spēkā pārākais ienaidnieks tiek padzīts no Rīgas un arī Latvijas.
Pulkveža O. Kalpaka muzejā "Airītēs" izveidota ekspozīcija par te notikušo kauju un O. Kalpaka dalību Brīvības cīņās un I Pasaules karā. Kaujas notika arī pie Skrundas un Saldus, savukārt Liepājā vācu ģenerālis fon der Golcs organizēja apvērsumu, un Latvijas Pagaidu valdībai nācās patverties uz kuģa Saratov, ar kuru tā ieradās Rīgā pēc tās atbrīvošanas. Liepāja kā osta nozīmīga bijusi visos laikos, ne velti kādreiz tai bijusi pasažieru satiksme pat ar Ņujorku.

Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs.

Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Maršruts piemērots laivotājiem, kam nepatīk vienveidība. Latgales ezeri joprojām ir ūdenstūristu mazapgūta teritorija, taču ļoti pievilcīga gan ainavu, gan kultūrvides ziņā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Palūšē atrodas nacionālā parka administrācija (izveidota neliela ekspozīcija) un tūrisma informācijas centrs, kempings, nesen atjaunotā laivu bāze un viens no biežāk apmeklētajiem parka objektiem – Palūšes baznīca (Palūšės bažnyčia), kas celta 1757. gadā. 2008. g. No dievnama apkārtnes paveras jauks skats uz Lūšu (Lūšiai) ezeru, īpaši saulrietos, kad baznīca iegūst teiksmainu nokrāsu. Blakus baznīcas žogam aug vecais Palūšes ozols. Uzskata, ka tā vecums varētu būt ~ 350 – 400 gadi.

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!

Pirmo reizi dokumentos minēts 1582. gadā. Pitraga sēkļos guļ daudzi nogrimuši kuģi. 1826. g. Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas un 190 iedzīvotāji. 19. gs. vidū te atvēra krogu. 1937. g. ciemā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības (g.k. jaunsaimniecības). Ciemā bija vairākas zivju apstrādes vietas - kūres. Pitragā dzīvoja izcilā lībiešu valodas teicēja Marija Šaltjāre (Bertholde, 1860 - 1930), kura dalījusies ar vairāk nekā 200 pasakām un teikām, vairāk par 90 dziesmām, rotaļām u.c. Pitraga baptistu lūgšanu nams uzcelts 1902. gadā. Pirmā pasaules karā tas izdega, 1925. g. – to atjaunoja, bet 20. gs. beigās remontēja. Pitraga centrā Krogu mājās saimnieks izveidojis 27 seno lībiešu krasta žogu paraugus un piedāvā zivju kūpināšanu un degustāciju.

Viesu māja “Mesi Tare” piedāvā iespēju nakšņot Peipusa ezera krastā tradicionālā vecticībnieku mājā, kurā viss - sākot no mēbelēm līdz pat karotēm un dakšām - ir autentisks. Viesu rīcībā - visa māja un tās pagalms. 

Ir iespējams iznomāt laivas un velosipēdus, kā arī pasūtīt somu pirti vai dūmu pirti, ir arī baļļa. Vasaras sezonā viesiem ir iespēja atpūsties ezera pludmalē. 

Kandavas keramikas ceplī keramiķe Linda Priedniece interesentiem piedāvā iespēju pašiem iemēģināt roku podnieka darbā un piedalīties cepļa atvēršanās pasākumā. Keramikas darbu pasūtīšana un iegāde.