Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Viens no Eiropas iespaidīgākajiem krāteru laukiem. Galvenā krātera dziļums ir 22 m, diametrs – 110 m. Meteorīts nokritis pirms ~ 7,5 tūkstošiem gadu.

Plieņciema Baltā kāpa ir dabas lieguma „Plieņciema kāpa” sastāvdaļa, kas aizņem 150-250 m platu un 3,5 km garu krasta kāpu vaļņa daļu. Lieguma platība ir 60,6 ha. Kāpa aizsargā Plieņciemu no jūras vējiem. Pateicoties kāpām, Plieņciemu par atpūtas vietu muižnieki to izvēlējās jau hercogu laikos. Dabas liegums “Plieņciema kāpa” atrodas Tukuma rajona Engures pagastā. Valsts nozīmes dabas liegums ir dibināts 1987. gadā, kopš 2005. gada tas ir iekļauts arī Eiropā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā – NATURA 2000. Liegums izveidots izteikta, vienlaidus piekrastes kāpu vaļņa aizsardzībai. Kāpu valnis klāts ar vecu priežu mežu, raksturīgas sausieņu un smiltāju augu sabiedrības, teritorijai ir arī kultūrvēsturiska nozīme. Liegumā vērojamas izteiktas dinamiskam jūras krastam raksturīgās reljefa formas, savdabīga augu un dzīvnieku valsts un ekosistēmas.

Vēsturiskais akmens, kurā redzama pirms vairāk nekā 200 gadiem iegrebtā robežzīme, norāda uz bijušo robežas vietu starp Kurzemes hercogisti un Krievijas guberņu. Mūsdienās tas iezīmē Babītes un Jelgavas novada robežu. Akmens meklējams austrumos no Kalnciema – Kūdras ceļa (dienvidos no Labā purva) meža stigas malā un nezinātājam var būt grūti atrodams. Šajā nolūkā noderēs ceļa apraksts: Ap 400 m dienvidos no auto stāvlaukuma pie Liliju ezera no Kalnciema – Kūdras ceļa pa labi (austrumos) nogriežas meža ceļš, kas noved lejā no Krāču kalniem. Pa to jādodas ap 170 m tālāk, līdz tas strauji pagriežas pa labi (uz dienvidaustrumiem). Tad jādodas minētajā virzienā, līdz pēc ~ 0,5 km jāpagriežas uz ziemeļaustrumiem, kur vēl pēc ~ 0,4 km kārtējā meža ceļu krustojumā jāpagriežas uz ziemeļiem. Pēc ~ 0,4 km jānogriežas pa labi (uz austrumiem) uz lielas stigas, kuras kreisajā (ziemeļu) pusē aiz meliorācijas grāvja bezlapu periodā jau redzams apaļīgais akmens stāvs. Līdz akmenim ceļu sliktā stāvokļa dēļ var nokļūt tikai ar kājām.

Piemineklis „Krusta nesējs” celts sakarā ar baznīcas Jubilejas gadu, kas 1825. gadā tika izsludināts Romā un gadu vēlāk visā pasaulē – Svētais Gads. Uz augsta, piramīdai līdzīga, postamenta novietots Kristus tēls, kas nes krustu. Postamentu 1828. gadā uzcēla Livonijas kanoniķis, Rēzeknes dekāns un rakstnieks Jāzeps Kirkillo. 1918. gadā piemineklis atjaunots un uzstādīta statuja ar krustu. Vēlreiz atjaunots 1990. gadā.

Podnieki nodarbojas gan ar dažādu laikmetu tradicionālo podniecību, gan mēģina izzināt senās formas, materiālus un metodes, ar kurām darbojušies senči iepriekšējos gadsimtos. Ekskursija, cepļa apskate, darbošanās ar mālu, keramikas darbu iegāde, seno darbarīku un keramikas kolekcijas apskate. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Eksotiskajā dzīvnieku parkā var apskatīt dažādus dzīvnieciņus, t.sk. lamas, alpakas, mini ponijus, pundurcūciņas, briedi, hailanderu, pundurkaziņas, aitu cūkas, dažādus trušus, Āfrikas melnos strausu, un kur nu bez divkupru kamieļa un Latvijas zilās govs, un dažnedažādiem putniem! Tas būs skaisti pavadīts brīvais laiks dzīvnieku sabiedrībā, vērojot viņu dzīves ritmu , barojot ar saimniecības sarūpētu barību.

20. gs sākuma autentiska Latgales lauku sēta ar dzīvojamo māju, klēti, kūti, pirti, un smēdi. Te var noskatīties folkloras kopas priekšnesumus, svinēt Līgo svētkus un Miķeļdienas gadatirgu, apgūt amatu prasmes. Grupām piedāvā Latgales ēdienus.

Latviešu virtuve: kļockas, pancaks ar cimusu, pašcepta maize, sviests, zāļu tējas un šmakovka.

Īpašais ēdiens: Andrupenes maize.

Visa čaklā saimnieku ģimene gatavo kūpinātu šķiņķi un cep maizi. Gaļa tiek kūpināta pēc vietējām receptēm pašu gatavotā kūpināšanas krāsnī, kas gaļai piedod īpašo dūmu garšu, savukārt maize tiek cepta no kvalitatīviem pilngraudu rudzu miltiem. Maizi un šķiņķi var iegādāties piektdienās.