Nr | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
Atrodas ezera krastā, netālu mežs. Vieta kā radīta, lai paceptu gaļu, pamētātu bumbu grozā, pasauļotos vai pašūpotos šūpolēs. Tiem, kam patīk nakņot teltī, ezera krastā izveidotas 3 atsevišķas vietas teltīm mierīgai atpūtai. Ugunskura vieta, tiltiņš pāri ezeram, elektrība. Makšķerēšana, ogošana, sēņošana, vēžošana. Aktivitātēm brīvā dabā - bērnu rotaļu laukums, laivas, ūdens velosipēds, siltuma mīļotājiem - pirts. Laipni gaidīti arī ziemā uz slēpošanu un slidošanu. Atgriežoties no āra, gaidīs silta mājiņa un kamīnā kursies uguns. Saimniecībā ir bites, tāpēc medu varēsiet nobaudīt pa taisno no stropa medus kārē. Pieejams "stropa" namiņš, kurš speciāli aprīkota ar bišu stropu klimatu, lai sajustu tā pozitīvo ietekmi uz ķermeni un garu! |
||
Viena no skaistākajām Dienvidlatgales koka baznīcām. No baļķiem celtais un ar dēļiem apšūtais dievnams tapis laikā no 1750. - 1751. g. Baznīcā saglabājies 18. gs. veidotais altāris (baroka kokgriezumi) un ērģeļu prospekts, kā arī tās iekārtā ietilpst vairāk nekā 30 mākslinieciski nozīmīgi priekšmeti. Baznīcas pagalmā slejas 19. gs. celtais zvanu tornis. Nedaudz tālāk – Rušona ezera virzienā slejas no koka celtā mācītājmāja. |
||
Ar šodienas skatu raugoties, šķiet neticami, ka vēl pirms kādiem diviem gadu desmitiem jūras krastā atradās speciāli būvētas ēkas ar jaudīgiem prožektoriem, kurus uz speciālām sliedēm tumšajā diennakts laikā izstūma uz platformas ar mērķi izgaismot tuvējo jūras akvatoriju un liedagu, potenciālo robežpārkāpēju meklējumos. No minētā objekta saglabājušās tikai ēkas un tai pieguļošās platformas drupas, kuras krietni papostījuši jūras viļņi.
|
||
Starp Pļaviņām un Gostiņiem - Skanstupītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā labi saskatāmas 17. gs. sākumā zviedru celto nocietinājumu - vaļņu un bastionu atliekas. 17. gs. šī bija Zviedrijai piederošās Vidzemes, Polijai piederošās Latgales un Kurzemes hercogistes (Daugavas kreisajā krastā) robeža. 1625. g. šajā vietā poļi sakāva zviedrus kā rezultātā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs gandrīz zaudējis dzīvību. Mūsdienās skansti ietver Draudzības parks un uz tās uzcelta estrāde. Gostiņos redzamā ir viena no izteiksmīgākajām Latvijas skanstīm. No rietumiem skanstis norobežo Skanstupītes dolomīta kāple, kas veido 0,7 m augsto Skanstupītes ūdenskritumu, ko daļēji (atkarībā no ūdens līmeņa) applūdinājuši Pļaviņu HES ūdeņi. |
||
Līdz mūsdienām gandrīz pilnībā ir saglabājies muižas apbūves komplekss (> 12 ēkas) un parks. Muižas pils celta 19. gs. 40. gados uz palielas ovālas salas, ko no visām pusēm ieslēdz grāvis. Šāds kungu mājas izvietojums imitēja viduslaiku nocietināto piļu paraugu. Kungu mājā šobrīd atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka un pasts. Interesenti var doties izzinošā ekskursijā pa muižu un tās tuvējo apkārtni. Ar Veselavas muižu saistīti nostāsti par baronu un skaisto meitu – Kausuļu Rasu, kas līdzīgi Turaidas Rozei nepakļāvusies muižkunga iegribām. Lai dzirdētu šo stāstu pilnībā, ir jādodas uz Veselavu. |
||
Atrodas 0,1 km uz dienvidiem no Grobiņas pilsdrupām, Grobiņas ūdenskrātuves (Ālandes upes uzpludinājums) labajā krastā. Sens kuršu pilskalns, pie kura konstatētas senpilsētas paliekas. Vēsturiskie avoti liecina, ka 1263. g. kurši pili bez cīņas atdeva Livonijas ordeņa bruņiniekiem nodedzināšanai. Grobiņa ir viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7. - 9. gs. (pēc citiem avotiem: 4. – 10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Vietvārda (Skābaržkalns) izcelsmi saistīta ar pilsētas nosaukumu, jo Kurzemē skābaržus savulaik dēvēja par grobiem. Pie pilskalna novietota informatīva zīme. Ar otru Ālandes krastu to savieno neliela koka pārceltuve. |
||
Seno darbarīku, sadzīves priekšmetu un tehnikas brīvdabas privātkolekcija sākta veidot 2002.gadā un pašlaik ekspozīcijā izvietoti vairāk nekā 5000 dažādu kultūrvēsturisku priekšmetu un daiļdārzs, kurš ietver neskaitāmas krāšņu puķu kompozīcijas, strūklakas, austrumu meditāciju tiltiņu, dīķus, pergolu, lapenītes u.c. plešas vairāk nekā 2ha platībā. Atrodas 1 km no Lazdukalna. |
||
Jaunstašuļu Velna pēdas akmens atrodas Jaunstašuļu ciemā krūmiem
noaugušā vietā pie kādām neapdzīvotām mājām. Bez zinātāja to grūti
atrast. Akmens augstums no zemes 0,75 m, apkārtmērs pie zemes 5,85
m. Tā virsmā cilvēka pēda, kuras garums 0,3 m, platums 0,09 m, dziļums
0,02. Bijusi vēl otra pēda, tā acīmredzot nodrupusi. Akmens ziemeļu sānā
it kā iecirsti trīs pakāpieni.
|
||
Rakstiskajos avotos Vihulas muiža pirmo reizi ir pieminēta 1501. g. Ziemeļu kara laikā to nopostīja, tādēļ mūsdienās redzamais muižas komplekss tapis pēc 1810. g., kad to iegādājās Aleksandrs fon Šūberts. Historisma stilā celto muižas pili pabeidza 1880. g. Šobrīd muižas kompleksā izveidota ekskluzīva viesnīca, SPA komplekss, restorāns u.c. To ieskauj parks. Muižas ēkas ir apskatāmas no ārpuses. |
||
Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas veidota baroka stilā, uzskata par skaistāko Zemgales katoļu dievnamu. Baznīcas (iesvētīta 1692. g.) un blakus esošā klostera vēsture iesākas 17. gs. beigās, kad Skaistkalnē savu darbību uzsāk Jezuītu ordenis. 2. pasaules kara laikā tika sagrauti divi piecstāvu toņi. Līdz mūsdienām ir saglabājies sākotnējais interjers un iekārta: 12 m augsts ar kokgriezumiem rotāts centrālais altāris (17. gs.), divi sānu altāri (18. un 19. gs.), kancele (17. gs.), ērģeļu prospekts, biktssoli, kā arī marķīzes Vilhelmīnes Pauluči kapakmens (1824. g.). Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbilde. Pagrabā izvietotas garīdznieku un muižnieku kapenes. Kopš 1786. g. augusta pirmajā svētdienā te norisinās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem veltīts dievkalpojums. Baznīcu un kapenes var apskatīt no iekšpuses. Blakus klosterim atrodas veca karsta kritene. 2021. gadā, izstrādājot un papildinot Sv. Jēkaba maršrutu Latvijā, pievienojot Sv. Meinarda etapu, Skaistkalnes Romas katoļu baznīca ir iekļauta kā etapa galapunkts - Latvijas pusē svētceļnieku maršrutam noslēdzoties un turpinoties kaimiņzemē Lietuvā. |
||
Tradicionāls igauņu ēdiens no bioloģisko saimniecību Saare Ubin un Vatsliku produktiem. |
||
Nosaukumu ieguvusi no zivju tirgus, kas agrāk atradies ielas galā pie Kuršu laukuma. Zivju ielas 4/6 pagalmā un blakus esošās Peldu ielas 2 pagalmā joprojām ir saglabājušās vecās no guļbaļķiem celtās noliktavu ēkas. Zivju ielā atrodas viens no populārākajiem pilsētas apskates objektiem - Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 Latvijas mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra. |
||
Saimniecībā audzē vairāku šķirņu šinšillas un demonstrē tās. Apskatāmi dekoratīvie putni - fazāni, pāvi, baloži, dažādu šķirņu vistas, kā arī stepes murkšķi, pundurkaziņas, burunduki, truši, ponijs u.c. Te var iegādāties šinšillas, dekoratīvos putnus un citus dzīvniekus, kā arī paipalu olas, šinšillu ādas un suvenīrus. Makšķerēšana zivju dīķos. |
||
Krimuldas muiža pirmoreiz rakstos ir minēta jau 15. gs. Tagad redzamā Krimuldas pils lepni slejas Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē iepretim Siguldas Gaisa tramvajam. Gan uz pili (no pretējā krasta un no Gaisa tramvaja), gan no pils paveras lielisks Gaujas senlejas skats. Krimuldas pili būvēja 19. gs. neoklasicisma stilā un tās īpašnieks bija firsts Līvens. 20. gs. 20 gados pēc pils atsavināšanas tā nonāca Latvijas Sarkanā Krusta īpašumā, kas izveidoja bērnu sanatoriju. Mūsdienās muižas pilī atrodas rehabilitācijas slimnīca "Krimulda", bet no saimniecības ēkām ir saglabājušies muižas staļļi, kūts, kalpu, pārvaldnieka un t.s. Šveices māja. Krimuldas muižas apskates nolūkos tiek organizētas izglītojošas ekskursijas, piedāvā naktsmītnes. |
||
Amatnieces darina māla traukus, vāzes, svečturus, lukturus, dārza keramiku un sīkplastikas izstrādājumus. Interesanti ir māla trauki ar koka osām. Piedāvā ekskursiju, podnieka darba vērošanu, iespēju pašam sēsties pie virpas, kā arī iegādāties jau gatavo produkciju. |
||
Šis ir viens no 6 ceļojuma maršrutiem sērijā "Baudi laukus!", un tas aicina apmeklēt Lauku Labumus – visdažādāko veidu un nozaru saimniecības un uzņēmumus, kas atvērti apmeklētājiem, piedāvā ekskursijas, nogaršot, apskatīt un iegādāties savus ražojumus. Tur apskatāmi mājdzīvnieki, mūsdienīgas lauku saimniecības, amatnieku darbnīcas, iegādājami lauku produkti – maize, medus, mājas vīns un alus, siers, ogas, augļi, zivis, gaļa, dārzeņi, tējas un citi laukos audzēti labumi. Pa ceļam iespējams ieturēt pusdienaslauku krodziņos. |
||
Pils apmeklētāji varēs iegremdēties 16. gadsimta tematiskā parka gaisotnē un jauki pavadīt dienu kopā ar ģimeni, uz laiku iejusties bruņinieku un karavīru lomā. Piedāvājumā ir arī izjādes, šaušana ar loku un arbaletu, varēs izmēģināt roku kalēju un namdaru darbos, zelta un šaujampulvera taisīšanā, monētu kalšanā. Atvērts vīna pagrabs, moku kambaris, nāves istaba, viduslaiku bordelis, bārddziņa un alķīmiķa darba istaba, astronoma darba telpa. Turpat Šenkenberga krogā var nobaudīt pēc viduslaiku receptēm gatavotus ēdienus. |
||
Lohjansaari island is in the middle of the largest fresh water lake in southern Finland. Due to its fertile soil and warm micro climate, the area hosts several arboreta. You can visit apple orchards or spend the night at Martinpiha destination and enjoy a truly rural experience with the friendly local people. |
||
Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”! |
||
Ceļu vērts izstaigāt vietā, kur tas šķērso Šlīteres Zilo kalnu krauju. Aptuveni kilometru garš ceļa posms „nolaižas" pa krauju šķērsojošā strauta ieleju, kurai dots dīvains nosaukums – Kušperlankgrāvja grava (pēc citiem avotiem - Zeltiņu grava). Autobraucējiem te jāuzmanās, jo tilta nav – ir brasls. Agrā pavasarī vai ziemā var novērtēt gan gravas, gan arī Zilo kalnu kraujas iespaidīgās reljefa formas. Abpus ceļam paceļas vairākus metrus augsti un klinšu bojātāju rokas skarti smilšakmens atsegumi (lūdzu, saudzējiet tos!). Vienā no tiem izveidojusies neliela niša. Pa labi (austrumos) no ceļa pa Zilo kalnu kraujas terasi paceļas ceļa atzars, kas aizved līdz Mežlīdumiem. Mežlīdumos saimnieks Ansis Roderts veido veselīga dzīvesveida centru. |