Daugava ir Latvijas lielākā upe un latviešu tautas likteņupe. Jau pēc leduslaikmeta beigām, pa Daugavas ieleju tagadējā Latvijas teritorijā „ieceļoja” pirmie augi un dzīvnieki, kuriem sekoja cilvēks. Šī iemesla dēļ Daugavas krasti ir viena no senākajām cilvēku dzīves vietām, kā arī augu sugām bagātākā valsts teritorija. Arī izcilu kultūras un vēstures pieminekļu lielais blīvums ir iemesls, kādēļ Daugavas krasti ir tūristu iecienīti. Rīgas – Jēkabpils posmā kā ērts pārvietošanās līdzeklis ir izmantojama Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnija. Tālāk norādītas dzelzceļa stacijas, kurās ir vērts izkāpt un veikt īsus – dažu stundu līdz pusdienas ilgus radiālus izgājienus ar atgriešanos stacijā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Svētkalnā atradusies krustnešu nocietinātā pils. Zemgaļiem to nebija pa spēkam ieņemt, tādēļ, nodedzinādami savu pili Tērvetes pilskalnā (1286. g.), tie aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu Lietuvā. Kad Svētkalna nocietinājumi bija zaudējusi savu militāro nozīmi, krustneši to nojauca. 1701. g. Ziemeļu kara laikā Svētkalnā atradās zviedru armijas nocietinātā apmetne, no kā arī cēlies vietvārds. Domājams, ka pirms tam šajā vietā atradusies seno zemgaļu svētvieta. No Svētkalna paveras viena no skaistākajām un biežāk fotografētajām Tērvetes ainavām.

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.

Restorāns Ankur ir mājīga vieta, kur piedāvā mājas ēdienus, kuru gatavošanā izmanto pārsvarā vietējos produktus. Īpaši novērtētas ir Peipusa ezera zivis. Tajā pašā ēkā ir arī viesnīca.

Mākslinieka un koktēlnieka Antano Česnulio koka skulptūru parks atrodas Naujasodė ciematā, aptuveni 3 km attālumā no Druskininku pilsētas. Ekspozīcija tiek regulāri atjaunota ar jauniem darbiem.

SIA "Limbažu Tīne" ir vilnas pārstrādes uzņēmums ar senām mājas tekstila tradīcijām, kas dibināts jau 1914. gadā. Šobrīd uzņēmumā tiek ražota vilnas dzija, austi augstvērtīgi vilnas un linu audumi, segas, parklāji, pledi, galdauti, dvieļi, lakati un citi tekstilizstrādājumi. Limbažu Tīne ražo etnogrāfiskos audumos pēc autentiskajām Baltijas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma paraugiem.  

Ekskursijas laikā var nogaršot mājās gatavoto maizi, sieru, zvēra gaļu un alu. Tāpat var apskatīt seno dārzu, liepu aleju, saimniecībā audzētos briežus, dambriežus, muflonus. Bērnus vilina iespēja paglaudīt kazas, trušus un ēzeli.

Līgatnes vēsture ir nesaraujami saistīta ar papīrfabriku, kas ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā (apskatāms ar gidu). 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā fabrikas strādniekiem Līgatnē uzcēla dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas ir saglabājušās līdz šodienai. Interesantas ir pagrabalas (> 200), kuras vēl joprojām izmanto kā mantu noliktavas un dārzeņu glabātuves.

Klūgu ģimenes ainavu dārzu, kas ir atzīts par vienu no skaistākajiem dārziem Latvijā, ir noteikti jāieplāno vasaras ceļojumu listē. Vislabāk izbaudīt dārza daudzveidīgo ainavu paši saimnieki iesaka jūlija mēnesī, kad viskrāšņāk sazied dažādās vasaras puķes. Saimnieces Ženijas mīļākie ziedi ir begonijas, kuras dārzā ir sastopamas gan puķu dobēs, gan sastādītas īpašos puķu podos. Lai klātienē piedzīvotu Klūgu ģimenes sapni – dzīvot parkā, ir jāredz Latvijas ainavai raksturīgo lielo lapu koku, dažādo skujkoku un krāšņumkrūmu parku, kas ir tapis vairāku gadu garumā, pašu saimnieku – Ženijas un Aivara roku darbs un lepnums.