Krāslavas centrālai daļai, kurai raksturīga mazstāvu apbūve ar skaistām koka ēkām, piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vislabākie skati uz vēsturisko centru paveras no autostāvlaukuma pie Adamovas takas, Karņicka kalna, tilta pār Daugavu (Prospekta iela) apkaimes un Priedaines skatu torņa Daugavas kreisajā krastā.

Tagadējā koka baznīca pakalnā uzcelta 1947. g., bet mūsdienās atjaunota. Šobrīd tajā atrodas Rēzeknes dekanāts. Ikdienā apskatāma no ārpuses. Dukstigalā līdz 1960. gadam bija divas draudzes: Baltais Dukstigals (Šadurska) un Melnais Dukstigals (Slobodska). Baltajā Dukstigalā baznīca bija celta 1775. gadā. Šo baznīciņu padomju varas laikā 1960. gadā varmācīgi nojauca, neskatoties uz apstākli, ka tā bija arhitektūras piemineklis un vecākā koka baznīca Latgalē -367 gadus veca! „Attaisnojums” bija skaidrojums, ka vienā draudzē nedrīkst būt divas baznīcas.

Līčainā un pussalām bagātā Ciriša ezera (atrodas Ciriša dabas parkā) klājs rotājas ar vairākām salām, no kuras lielākā – Upursala savā koku lapotnē ir paslēpusi Upurkalnu - senu latgaļu pilskalnu. Tā pakājē konstatētas senas apmetnes liecības un atrastas trauku lauskas, akmens kalts un citi priekšmeti. Salas austrumdaļas piekrastē izveidota laivu piestātne, bet apkārt salai - labiekārtota dabas taka. Pilskalnā uzvedīs koka kāpnes. Laivu var sarunāt viesu namā „Aglonas Cekuli”.

Atrodas Feimaņu dienviddaļā. Dievnams celts laikā no 1756. – 1760. gadam. Feimaņi bija muižnieku Korfu dzimtas īpašums. Baznīca mainīja savu konfesiju atbilstoši Korfu ticības maiņai, pārejot no luterāņu uz katoļu konfesiju. Vērts pieminēt, ka Feimaņu katoļu baznīca starp dievnamiem Rēzeknes novadā izceļas ar vislielāko valsts nozīmes mākslas pieminekļu daudzumu. Starp tiem jāmin biktssols, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, sudraba kausi un piecpadsmit triju altāru kokgriezumi no 18.gs. Pie baznīcas ieejas vārtiem slejas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Klusajā nedēļā zvanu vietā baznīcā lieto t.s. „klabatas”, kas ir ap 2 m gari un 1 m augsti priekšmeti, kas atgādina senlaicīgus veļas ruļļus. Feimaņos atrodas viena no Latvijas trim karogu darbnīcām, kurā darbojas Baltijā modernākās iekārtas. Šajā vietā gan idejiski, gan fiziski „dzima” Latgales karogs.

Mākoņkalnā atradusies 13. gs. celtā praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra  fragmenti. Arhitekts Pēteris Blūms uzskata, ka šajā vietā bijis īpašs mūra tips t.s. vairogmūris. Teikas vēstī, ka pēc Volkenbergas pilskunga un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi esot sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni, Lūcija - Ludzu, bet Marija - Viļaku. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

No arhitektoniskā viedokļa Zosnas muiža ir ļoti interesants objekts, jo tās kungu māja ir celta pildrežģa tehnikā, kas ir Latgalē reti sastopams gadījums. Muižas pašreizējā apbūve veidojusies 19. gs. beigās un muižas kungu māja celta 1870. g. historisma stilā pēc kņazu Goļicinu pasūtījuma. Ēkā ir daļēji saglabājies interjers - durvis, griestu rozetes un gaiteņu flīžu segums. 1820. g. celtā kučiera māja ir vecākā muižas kompleksa ēka. Vēl nesen šeit atradās Lūznavas pagasta bibliotēka, bet šobrīd muižas ēkas apskatāmas tikai no ārpuses. Zosnas muižu ieskauj neliels parks, kas stiepjas līdz pat Rāznas ezera krastam, līdz kuram varam nokļūt pa senām akmens kāpnēm un turpināt nelielu pastaigu pa kokiem ieskautu taku.

Atrodas Lubāna rietumu krastā pie ezera ieskaujošā dambja un Zvidzes kanāla, no kura redzama aizaugusī ezera ziemeļrietumu daļa, Akmeņsala un milzīgais ezera ūdens klajs; trešais – Lubāna dienvidu krastā pie dambja un Īdeņas kanāla, no kura var aplūkot „tipiskas” mitrāju ainavas – niedrājus, aplūstošus krūmājus, mitras pļavas, aizaugušo ezeru.

Taisa darbus (praktiskas un saimniecībā noderīgas lietas) latviešu etnogrāfiskā stilā un turpina vecās latviešu kalējmākslas tradīcijas. Apmeklētāji var izkalt naglu vai pakaviņu.

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki.