Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Saulkrastu Baltajā kāpā uzstādīti vairāki vides objekti: “Ieejas vārti”, kas veidoti kā stilizēts Baltās kāpas siluets un uz tiem izvietota informācija par jūras piekrasti un Balto kāpu, ežu mamma Frīda un zaķis Fredis, kuri mudina apmeklētājus būt tīrīgiem un nemēslot dabā, kā arī doties dabā klusi – netrokšņojot,  kukaiņu ceļš, kas šķērso apmeklētājiem veidoto taciņu, pievērš uzmanību tam, ka ikdienā mums apkārt rosās ļoti aktīva dzīvība – dažādi kukaiņi, kurus bieži pat nemanām, klausīšanās ierīce taures formā, ir veidota tā, lai varētu ieklausīties niansēs, kas veidojas no jūras viļņu un priežu šalkoņas. No Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram vijas Saulrieta taka apmēram 4 km garumā. 

Aktīvās atpūtas parka “Godiņu Piedzīvojumu Platforma” piedāvā organizētus pārgājienus, ejot ar kājām, braucot ar velo, nūjojot, skrienot, vienam, ar draugiem, ar ģimeni, ar kolēģiem, ar četrkājaino draugu. Venlaikus ir iespēja baudīt koka flautas brīnumainās skaņas meža ielokā un pašam izgatavot savu pūšaminstrumentu. 

Vairāk nekā pusgadsimtu vecais dabas parks ir populārs tūrisma objekts un latviešu rakstnieces Annas Brigaderes (1861. - 1933) pasaku lugu varoņu apskates vieta. Sava mūža pēdējo desmitgadi (no 1922. līdz 1933. g.) rakstniece strādā un atpūšas Tērvetes „Sprīdīšos” (ēka uzbūvēta 1840 g.). Laikā no maija līdz oktobrim mazos apmeklētājus sagaida arī „dzīvie” pasaku tēli. Pazīstamas ir Tērvetes vecās priedes, kuru vecums sasniedzis trīs gadsimtus. Parka teritoriju caurvij takas, tādēļ šī ir piemērota vieta dažāda garuma un grūtības pastaigām. Nesen izveidots mūsdienīgs apmeklētāju centrs.

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

Kelmes muiža – viena no Lietuvā palikušām nedaudzajām tipiskās baroka stila provincijas muižām. Tā ir liela noslēgtas kompozīcijas muižas saimniecība, kurā daudz autentisku ēku, apstādījumu un ūdens krātuves. Spilgts baroka iezīmju saglabājis ģeometrisks parks, kuru uz atsevišķām regulārām daļām sadala krustojošas alejas. Parkā ierīkota apskates kalniņš. Lielākā daļa no šobrīd augošajiem kokiem (ozoli, kļavas, liepas, oši) ir senā parka mantojums. Lielākā parka rota atrodas aiz muižas - lielais un trīs mazāki dīķi, kā skatu kalniņš, kas atrodas senajā parkā.

Atrodas vēsturiskā rātslaukuma dienvidu malā. Jaunā rātsnama celtniecība (itāļu renesanses stilā, arhitekts O. Dīce) tika pabeigta 1860. gadā. Iespaidīgo celtni, kas nulle kā atjaunota, ir vērts apskatīt gan no āra, gan iekšpuses. Ir restaurēts rātsnama pulkstenis, ārējā fasāde, iekšējie interjeri un Lielā zāle.

Piemineklis „Krusta nesējs” celts sakarā ar baznīcas Jubilejas gadu, kas 1825. gadā tika izsludināts Romā un gadu vēlāk visā pasaulē – Svētais Gads. Uz augsta, piramīdai līdzīga, postamenta novietots Kristus tēls, kas nes krustu. Postamentu 1828. gadā uzcēla Livonijas kanoniķis, Rēzeknes dekāns un rakstnieks Jāzeps Kirkillo. 1918. gadā piemineklis atjaunots un uzstādīta statuja ar krustu. Vēlreiz atjaunots 1990. gadā.