Kuldīgu pelnīti uzskata par skaistāko Latvijas viduslaiku mazpilsētu. Tās vietā jau pirms 13. gs. atradies senās kuršu zemes Bandavas centrs. 1242. g. Livonijas ordenis pie Ventas rumbas uzsāk mūra pils celtniecību. Pie pils izveidojas apdzīvota vieta, kas pirmā (1378. g.) Kurzemē iegūst pilsētas tiesības. Nozīmīga ir arī tās dalība Hanzas savienībā. Laikā no 1561. - 1795. g. Kuldīga ir Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Likumsakarīgi, 17. gs. pirmajā pusē tā piedzīvo strauju saimniecisko izaugsmi, kas beidzas līdz ar Ziemeļu kara un mēra epidēmijas sākumu. Kurzemnieku lepnums un lielāku industriālu objektu trūkums ir iemesls, kādēļ padomju laikā pilsētā neieplūda lielākas imigrantu masas, tādēļ Kuldīga šodien ir viena no latviskākajām Kurzemes pilsētām. Uz Kuldīgu ir vērts braukt un uzkavēties vairāk nekā vienu dienu, jo te darāmā netrūkst. Dabas mīļotāji var vērot lidojošās zivis, bet kultūrvēstures pētniekiem te paveras visnotaļ plašs darba lauks.

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā. Jau no 19. gs. sākuma tas ceļojošo kāpu dēļ ir vairakkārt mainījis savu atrašanos un tagadējā vietā pastāv aptuveni gadsimtu. Ciematā uz dzīvi apmetās smilšu kāpu apbērto Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciema iedzīvotāji. Kuršu kāpu mazākā ciema kultūrainavu veido gan gadsimtu vecas koka dzīvojamās ēkas, gan arī mūsdienās celtās. Kā vienas, tā otras kalpo g.k. kā vasarnīcas un viesu izmitināšanas vietas.

Mazstāvu koka dzīvojamo ēku apbūve ir tapusi 19. gs. Te apskatāmi Latgalei raksturīgie noslēgtie pagalmi, verandas, koka apdare un dekori. Pilsētas koka apbūve ievērojami cieta 1866. un 1938. g. ugunsgrēkos. Par Ludzas vēsturisko centru var uzskatīt Tirgus laukuma vietu, bet Ludzas pilskalnu - par galveno dominanti, kuram apkārt veidojies pilsētas ielu tīkls. Ludzas pilskalnā slejas Ludzas pilsdrupas. 14. gs. beigās te atradās seno latgaļu koka pils, kuras vietā Livonijas ordenis uzcēla Latgales varenāko mūra pili. 1654. g. to izposta Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks. Ludzas TIC gidi piedāvā ekskursijas.

Sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm. Vēl 20. gs. vidū šeit dzīvoja lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas jūras līcī, Landmaņu, Moricu un Otomeru dzimtas pārstāvji uzbūvēja trīs buriniekus. Melnsilā atrodas divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta - Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. (Avots: Rojas TIC)

Pirmo reizi Balvi kā apdzīvota vieta minēti 1224. g. 19.-20. gs. mijā Balvi kā muižas un pagasta centrs izveidojās par lielāku apdzīvotu vietu. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. Balvi bija Latgales partizānu pulka izveides vieta.1926. g. Balvi ieguva miesta tiesības, bet 1928. g. kļuva par pilsētu. 2. pasaules kara laikā, vācu armija atkāpjoties, Balvus nodedzina gandrīz pilnībā. Balvēnieši lepojas, ka te saule lec par trīs minūtēm ātrāk nekā Rīgā. Arī pats pilsētas centra veidols pēdējos gados ir mainījies.

Pirmo reizi rakstos Kandavas vārds minēts 1230. g. 1253. g. stāvā Abavas senlejas krasta augšdaļā Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, kuras piekājē izveidojās apdzīvota vieta. 17. gs. Kandava tapa par nozīmīgu tirdzniecības centru. Mēra epidēmija un 1. pasaules kara laika notikumi smagi piemeklēja pilsētiņu un tās iedzīvotājus. Pilsētas tiesības Kandava ieguva 1917. g. Padomju laikos Jaunkandavas lauksaimniecības tehnikuma sporta komplekss kļuva par populāru treniņu norises vietu.

Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Subates vārds pirmoreiz minēts 1570. g., kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers grāfam G. Plāteram - Zībergam pārdod Subates tirgus vietu. Kad Plāteru – Zībergu dzimta 17. gs. vidū pāriet katoļticībā, Subates luterāņi protestē un pārceļas uz Subates ezera austrumu krastu, kas ir Prodes muižas (mūsdienās tikai drupas) īpašnieku Osten – Zakenu dzimtas īpašums. 1685. g. Osten – Zakeni „pārbēdzējiem” uzceļ luterāņu baznīcu, ap kuru izveidojas Jaunsubate. Abas pilsētas daļas apvieno 1894. g. 1919. g. Latvijas Brīvības cīņu laikā Subati atbrīvo lietuvieši, kam seko pilsētas pārdalīšana Latvijas un Lietuvas sektorā (1921. g. robežu noteica pa iepriekšējo līniju). Subates vēsturiskais centrs veidojies 16. - 19. gs. un tā veidolā ietilpst četru dažādu ticību dievnami, mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malās. Arī dabas apstākļi – pilsētas atrašanās subglaciālās iegultnes krastos (ar Lielo un Mazo Subates ezers tajā) piešķīruši pilsētai Latvijai neierastas skatu perspektīvas.

Kā vēsta sens nostāsts, pirmās baznīcas laikā, kad vētrā noticis dievkalpojums un pie vecajiem kapiem jūrā grimis kuģis, mācītājs ar draudzes locekļiem – brīvprātīgajiem devies airu laivā glābt kuģa komandu. Daļu no tās izdevās izglābt, bet pārējos izskaloja krastā. Godinot no vienas puses traģisko, bet no otras – laimīgo notikuma atrisinājumu, kuģa kapteinis šo vietu nosauca par Feliksbergu jeb laimīgo krastu. To vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums, bet tagadējo nosaukumu – Jūrkalne apdzīvotā vieta ieguva 1925. gadā.