Baznīca atrodas Sodu ielā (Sodų gatve) 8. Tās pirmsākumi meklējami 1409. g. (viena no vecākajām Lietuvas baznīcām), kad Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais izveidoja Traķu apgabala baznīcu. Dievnams joprojām ir pazīstams ar 1123. g. Konstantinopolē gleznotās Traķu Dievmātes gleznu, kuru it kā Vītautam 1390. g. uzdāvinājis Bizantijas ķeizars Emanuels Paleologs II. Šis fakts gan ir jāuzskata par leģendu, ko aprakstījis vēsturnieks Albertas Vijūkas – Kojalavičius, jo 1645 g. gleznas restaurācijas laikā noskaidrojās, ka tā ir tapusi 15 gs. beigās vai 16. gs. sākumā. Traķu Dievmātes glezna ir pirmā Lietuvas pāvesta vainagotā glezna (vainagošanas ceremonija notika 1718 g.), pēc kuras brīnumus piedzīvojuši daudzi ticīgie - gan katoļi, gan pareizticīgie, gan pagāni, gan tatāri. Latvijā - Aglonas bazilikā atrodas šīs gleznas kopija, ko uzskata par svētu! Vislabākais skats uz baznīcu, Traķu ezerpili un Traķiem paveras no klaja paugura Galves (Galvė) ezera ziemeļu krastā.

Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai.

Kafejnīca atrodas starp Talsiem un Laidzi. Piedāvā ieturēt pusdienu un vakariņu maltītes un nobaudīt tradicionālus austrumeiropas virtuves ēdienus. Iespējams rīkot pasākumus un svinības banketu zālē līdz 150 cilvēkiem. Piedāvā arī banketu galdu klāšanu viesa izvēlētā vietā.

Kafejnīca „Sprīdīši” atrodas rakstnieces Annas Brigaderes muzeja pagrabiņā, Tērvetes upītes krastā. Vasarās ēdienu var izbaudīt uz ārā terases. Piedāvā ballītes kopā ar Tērvetes meža labajām raganiņām un vizināšanos zirga pajūgā (vasarās) vai kamanās (sniegotās ziemās).

Latviešu virtuve: Cūkgaļas ribiņas medus mērcē, pankūkas ar ievārījumu, sēņu mērce.

Īpašais ēdiens: „Lāča ķepa”.

Kafejnīca "Krisdole" atrodas pašā Liepājas centrā, kafejnīca piedāvā svaigi ceptus gardumus no sezonāliem, saviem un vietējiem produktiem. Klasiskas un tradicionālas un jaunas un inovatīvas Kurzemes receptes.

Atrodas Vārtājas ielejas labajā krastā un labi saskatāms no Priekules – Grobiņas (P106) ceļa. Senās kuršu zemes – Piemares pilskalns, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts 1253. gadā – līgumā starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni. Viens no lielākajiem Dienvidkurzemes pilskalniem. Iespējams, ka iepriekš – arī sens kulta kalns. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka pilskalns bijis apdzīvots jau vidējā dzelzs laikmetā. Pie tā konstatēta liela senspilsētas vieta.

Trušaudzētava, kas piedāvā šķirnes trušu gaļu, ādu un tās izstrādājumus. Panākumu atslēga – kvalitatīva barība, veterinārā aprūpe un labi trušu turēšanas apstākļi.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Kalējs labprāt pastāstīs par amata prasmi, parādīs dažādus darba paņēmienus un izkals kādu dzelzs priekšmetu. Te var uzzināt par ogļu dedzināšanu, apskatīt 1887. gadā celto dzīvojamo riju, rijas apkurināšanas sistēmu, un noklausīties stāstus par labības žāvēšanu, kulšanu un vētīšanu.

Ap 7 km garš lokveida pārgājienu maršruts (marķēts), kas ved pa dažādiem biotopiem – mežiem, mitrājiem un pļavām, mezdams līkumus pa stāvo pauguru nogāzēm. Takas malās ir izvietoti informācijas stendi un norādes. Rebases ainavu taka ir domāta tiem, kurus nebaida garāka iešana un orientēšanās pa ļoti dabisku un mazapdzīvotu apvidu.