Abavas senlejas posms no Kandavas līdz tās ietekai Ventā ir ainaviskā un reljefa ziņā izteiksmīgākais upes ielejas posms Kurzemes novadā. Abavas ielejas dziļums sasniedz 30 – 40 m, platums – līdz pat 300 un vairāk metriem. Teritorija izceļas ne tikai ar lielu bioloģisko (> 800 augu sugu) un biotopu daudzveidību, dabas pieminekļiem – avotiem, ūdenkritumiem, iežu atsegumiem, dižakmeņiem, bet arī ar daudzajiem kultūrasvēstures pieminekļiem – pilskalniem, baznīcām, senkapiem, kultūrainavu, kā arī mazpilsētām – Kandavu un Sabili, kuru centri ir pilsētbūvniecības pieminekļi. Sabiles Vīnakalns un Pedvāles mākslas brīvdabas muzejs ir ļoti populāri tūrisma objekti. Kultūras vērtību aizsardzības nolūkos izveidota kultūrvēsturiskā teritorija „Abavas ieleja”. Lai „uzturētu” ielejas ainavu, Drubazās un Tēvkalnos „saimnieko” dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi. Tūristiem izveidotas dabas takas, bet Abava ir populārākā Kurzemes ūdenstūristu upe. Diemžēl, neskatoties uz ārkārtīgi lielo tūrisma un resursu potenciālu Latvijas mērogā, tie šobrīd ir nepietiekami minimāli izmantoti.

1888.  gadā barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss dāvināja Pēterupes luterāņu draudzei doktorāta ēku ārsta vajadzībām. Kopā ar ēku Pistolkorss pēterupiešiem dāvāja 6 ha zemes un 10 000 rubļu lielu naudas summu, kura bija paredzēta ārsta uzturēšanai. Kā pirmais Pēterupes ārsts šeit sāka strādāt Arvēds fon Engelhards. 1890.gadā doktorāta vienā istabā tiek atvērta  pirmā aptieka plašā apkārtnē, kura šinī ēkā atradās līdz 1895.gadam. Doktorāts ir pati pirmā mūra ēka Saulkrastos, pirmā veselības aizsardzības iestāde plašā apkārtnē, kā arī pirmā aptieka. Tā ir māja, kura visu mūžu tika uzturēta no brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem – vispirms Aleksandra Alekseja fon Pistolkorsa, pēc tam Pēterupes draudzes baznīcēnu, tātad ciema iedzīvotāju naudas.
Šai mājai ir arī nozīme kā progresīvās Saulkrastu labierīcības nodibināšanas vieta, kurā aktīvi piedalījās tādi saulkrastieši kā operdziedātājs Herberts Ozolītis, aktrises Tija Banga, Mirdza Šmithene, Lilija Štengele, Malda Gruzevska, komponists Alfrēds Kalniņš un daudzi citi tā laika kultūras, mākslas un literatūras darbinieki, kuri vasaras pavadīja Saulkrastos. 1933.gadā draudze atdod doktorātu skolas vajadzībām.
Doktorāta ēkā atrodas Saulkrastu vidusskolas sākumskola. (Avots: Saulkrastu TIC)

Viena no augstākajām Latvijas piekrastes kāpām. Padomju laikos to daļēji noraka, jo baltās smiltis izmantoja silikātķieģeļu ražošanai. 20. gs. 80. gados rakšanas darbus pārtrauca. Kāpas augstākā daļa (labs skats no tās) ir saglabājusies (apaugusi ar priežu mežu). Izveidota Pūsēnu kalna dabas taka. Atrodas Bernātu dabas parkā.

Atrodas skaistā vietā – Pilssalas dienviddaļā pie gājēju tilta pār Driksu.

Ar priedēm apaugusi kāpa, uz kuras atrodas piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, - pilsētas aizstāvjiem 1919. gadā. Šajā vietā pulka kareivji devās cīņā pret skaitliski lielāko bermontiešu armiju un turpināja Rīgas un Pārdaugavas atbrīvošanu. Tēlnieka Kārļa Zāles radītajā piemineklī centrālais (pret Slokas ielu vērstais) elements ir 12 m augsta siena ar lauvas galvas tēlu Rīgas vārtos. Tai abās pusēs uz sānu sienām veidoti latvju karavīru bareljefi senlatviešu un 1919. g. kareivju ietērpos. Kāpas virsotnē atrodas laukums ar altāri, upurtrauks un piemiņas plāksne ar kritušo kareivju vārdiem. Pieminekli 1937. g. atklāja valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.

Viena no trijām Dienvidigaunijas augstienēm ar ainaviskiem pauguriem un skaistām skatu vietām. Tās „centrā” iegūlis līčiem bagātais Pühajärv ezers (tulkojumā – Svētezers).

Piedāvā ļoti gardus Lietuviešu tradicionālos ēdienus. Var pieņemt līdz 140 personām. Ir āra terase un dzīvā mūzika. Pieņem bankas kartes, pieejama autostāvvieta.