Saimniecība atrodas Pļaviņu HES labajā krastā, netālu no vietas, kur vēsturiski atradās bijušās Aizelkšņu dzirnavas un appludinātā Beģēnu klints. Daugavas krastā apskatāmas vērtīgas sausās pļavas ar lielu sugu daudzveidību un skatiem uz bijušo Daugavas ieleju. Saimniecībā audzē kaņepes un piedāvā iepazīties ar šī auga vēsturi, pielietojumu uzturā un pirtī. Gatavo kaņepju sviestu, kaņepju tēju, kaņepju pienu un saldējumu. Ekskursija ar degustāciju. Šī ir viena no retajām vietām Eiropā, kur var nogaršot saimnieces pašas sagatavoto kaņepju pienu.

Alises Zariņas bioloģiskā saimniecība nodarbojas ar kazkopību. Pašlaik ir divdesmit slaucamas kazas un no to svaigi slauktā piena tiek gatavots siers. Saimniecība dibināta 2015. gadā. 
Piena produktu ražošana mājas apstākļos ir sertificēta ar Vides kvalitāte Sertifikātu. 
Saimniecība atrodas skaistā vietā, gar dienvidu robežu tek Rūjas upe, bet rietumos robežojas ar Rūjienas pilskalnu.

Agrāk Pize, lībiski Pizā. Tagadējo nosaukumu ieguva no ķeizara laikos uzceltās bākas (Mihailovskij majak), ko nosauca vecā ķeizara Aleksandra II brāļadēla vārdā. Tagad redzamā – pēc kārtas trešā Miķeļbāka būvēta 1957. g. un ir augstākā Latvijā – 57 m (apskatāma tikai no ārpuses). Miķeļtorņa luterāņu baznīca celta 1893. g. Turpat redzama 1857. g. celtā Pizes krogus ēka (sliktā stāvoklī) ar 19. gs. krogiem raksturīgo plānojumu un konstrukciju – vienīgā tāda Lībiešu krastā. Miķeļtornī dzimis pirmais lībiešu kultūras darbinieks Jānis Princis (1796 - 1868), kurš kopā ar dēlu Jāni Kurzemes lībiešu valodas rietumu izloksnē iztulkoja Mateja evaņģēliju. J. Princis seniors un J. Princis juniors bija arī autori 1845. g. dzejas izdevumam “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirms tam dzejas grāmata latviski bija iznākusi tikai Neredzīgajam Indriķim. Miķeļtorņa Olmaņos dzimis Vilhelma Purvīša skolnieks – lībiešu gleznotājs Andrejs Šulcs (1910 - 2006). Miķeļtorņa kapos 1978. g. uzstādīja pieminekli (pirmais lībiešiem veltītais piemineklis) lībiešu dzejniekiem. Līdz 2019. g. ciema centrā paredzēts atklāt mākslinieka Ģirta Burvja veidoto vides objektu “Burinieku gadsimts”. 

Sākumā maršruts ved pie bērzu sulu un vīna izgatavotāja, un tālāk - kazu saimniecība, kur ir iespējams degustēt dažādus piena produktus un apskatīt dzīvniekus. Tālāk dodieties uz Siguldu, kur atrodas bobsleja un kamaniņu trase un trīs viduslaiku pilis - Siguldas, Turaidas un Krimuldas pils. Pēc tam iepazīstieties ar vēsturisko Līgatnes ciematu un Līgatnes papīrfabriku, apciemojiet vietējos amatniekus. Tad - Cēsis ar varenām viduslaiku pilsdrupām un Jauno pili. Apciemojiet kaņepju audzētājus un nogaršojiet kaņepes, kas pagatavotas tradicionālā veidā. Tālāk izbaudiet Ķoņu dzirnavas, kurās vilna tiek apstrādāta ar veclaicīgām iekārtām. Dodieties tālāk uz Mazsalacu, kur atrodas dabas parks ar pastaigu takām. Salacas upe ir pazīstama ar nēģiem, un maršruta laikā jums ir iespēja redzēt tradicionālos nēģu tačus. Saulkrastos izbaudiet pastaigas gar jūru. Tālāk apmeklējiet lielogu dzērveņu purvus un nogaršojiet šīs ogas. Apskatiet eleganto Bīriņu pili ar tās lielo parku un lielisko restorānu. 

Liellaiva ir speciāli Peipusa un Emajegi apstākļiem pielāgots viduslaiku preču burinieks, kādi bija pazīstami jau 14. gadsimtā. 2006. gadā pēc piecdesmit gadu ilga pārtraukuma Emajegi ūdeņos atkal tika nolaista šāda liellaiva ar nosaukumu "Jõmmu". Liellaivu biedrība (Emajõe Lodjaselts) rīko dažādus izbraucienus un dabas tūrisma pasākumus pa upi un Peipusa ezeru. Uz "Jõmmu" klāja tiek gaidīti arī mazie laivu draugi, lai iepazītos ar seniem rokdarbiem un laivu būvēšanu.

Lielākā apdzīvotā vieta Latvijas dienvidaustrumos, ko no dienvidiem apskalo Daugavas ūdeņi, kas vienlaikus ir Latvijas – Baltkrievijas robeža. Valstu robežlīnija iet pa upes vidu. Piedruja sastāv no divām daļām – Piedrujas un Aleksandrovas, kuras atdala centrālā iela (V 631 ceļš). Piedruja izveidojās kā Daugavas kreisajā krastā esošās Drujas pilsētas „pārupes” teritorija. Abas daļas 17. gs. bija Lietuvas lielkņazistes magnātu Sapehu dzimtas īpašumi. Drujas mazstāvu apbūve ar pamesto dievnamu labi pārskatāma no Piedrujas krasta. Piedruju un tās apkaimi ir vērts izstaigāt ar kājām, jo mazstāvu koka apbūve vietām atgādina skatus no etnogrāfiskajos brīvdabas muzejos redzamajiem. Piedruja ir sakopta, starp abām baznīcām ir izveidots ainavisks dārzs. Ar nozīmīgākajiem objektiem – diviem dievnamiem un Daugavas akmeni - iepazīstina Piedrujas taka. Aleksandrovas daļā atrodas tūristu mītne „Piedruja”, kas piedāvā īpašu tūrisma produktu – ''večerinkas'' latgaļu, krievu un baltkrievu stilā. Pirms došanās uz Piedruju ir jāsaņem terminētās atļaujas, kas nepieciešamas uzturoties pierobežā. Robežkontroles postenis atrodas Piedrujā – Daugavas krastā, kur vēl salīdzinoši nesen darbojās viena no Daugavas pārceltuvēm.

Atrodas Katedrāles ielā 1. Ķemeru vecākā baznīca celta 1893. g. Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūras formās (arhitekts V. Lunskis). Pie dievnama apglabāti 1. pasaules karā kritušie 97 krievu karavīri, kuriem 1925. g. atklāts piemineklis - melns marmora krusts. Netālu no baznīcas meklējami 2. pasaules karā kritušo un pēc kara no ievainojumiem mirušo padomju karavīru brāļu kapi un piemineklis. Šī ir senākā Ķemeru baznīca. Pēc nostāstiem tā ir celta bez nevienas naglas. Baznīcā var ieiet dievkalpojumu laikā, taču apmeklētājiem jābūt atbilstoši ģērbtiem! Pārējā laikā ēka apskatāma no ārpuses.

Pušas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca – koka celtne guļbūves tehnikā ir būvēta 1743. gadā par muižnieka Šadurska līdzekļiem un nodota jezuītu aprūpē. Reizē ar to Pušā tika nodibināta arī jezuītu misija (Šadursku misija). Jezuītu misija šeit pastāvēja līdz 1820. g., kad tos izraidīja. Zem baznīcas mūriem saglabājušās jezuītu kapenes. Baznīcā ir trīs altāri un latviešu ērģeļbūvētāja J. Gremzes ērģeles. Baznīcas dārzā apskatāms 10 m augstais, 19. gs. celtais zvanu tornis, kurā atrodas 1743. un 1881. g. lietie zvani. Dievnamu iekļauj mūra žogs.