Atpūta laukos
3781-3800 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Iespējams, ka Baķu baznīckalns ir bijusi sena kulta vieta. Mūsdienās tā ir kāpās esošs kalniņš, kas izmēros ir nedaudz lielāks par pārējiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. (Avots: Rojas TIC)
N/A

Atrodas Jaunpiebalgas centrā. Tās celtniecības būvdarbus laikā no 1801. - 1804. g. vadīja Cēsu būvmeistars Fridrihs Veits. Dievnama altāra centrā atrodas glezna “Kristus pie krusta” (19. gs. otrā puse). Zvans liets 1895. g., bet ērģeles tapušas 1914. g. Baznīcas ieejas priekšā paceļas 1930. g. atklātais piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem (tēlnieks K. Zāle, arhitekts A. Birzenieks). Pavisam nesen ir pabeigti baznīcas fasādes restaurācijas darbi, un šobrīd notiek dievnama interjera restaurācija, tādēļ tas apskatāms tikai no ārpuses.
N/A

Saimniecība atrodas netālu no Sangaste rukkiküla neskartas dabas vidū. Saimniecībā var pamieloties ar gardiem ēdieniem, ķert zivis, iet saunā, kā arī pārnakšņot. Sev piemērotas nodarbes atradīs gan aktīvās atpūtas cienītāji, gan vienkārši baudītāji.
N/A

Krodziņš atrodas Vecumnieku centrā. Krodziņā, kura interjerā ir izmantoti vēsturiski sadzīves priekšmeti, uz dzīvas uguns gatavo brokastis, pusdienas un vakariņas seno laiku gaisotnē, izmantojot vecāsmātes recepšu grāmatas. Saldos gatavo no dabīgām izejvielām.

Latviešu virtuve: cūkas činguļi ar skābiem kāpostiem.

Īpašais ēdiens: ar rokām gatavoti pīrādziņi ar mājās žāvētu gaļu.
N/A

Pirmo dievnamu Vecpiebalgā uzcēla 1345. g., bet nākamo 1839. - 1845. g. lībiešu būvuzņēmēja Mārča Sāruma vadībā. To sagrāva 1944. g. rudenī un atjaunoja 1995. - 1997. g. (arhitekte A. Skujiņa). Baznīcas altārī novietota J. Jēgera altārglezna "Kristus staigā pa Piebalgas zemi". Baznīca apskatāma arī no iekšpuses. Pie dievnama novietots akmens politiski represēto piemiņai.
N/A
Latvijas jaunākais nacionālais parks (2007. g.) atrodas „Zilajā ezeru zemē” – Latgales novadā. Parka viens no izveides mērķiem ir Latvijas ūdeņiem bagātākā – Rāznas ezera, salām bagātākā – Ežezera un citu ūdeņu, Latgales augstienei raksturīgās pauguraiņu ainavas un kultūrvides saglabāšana. Šobrīd viens no populārākajiem nacionālā parka objektiem ir Mākoņkalns ar skaisto skatu uz Rāznas ezeru. Jaunizveidotajā parkā šobrīd tikai tiek plānota un veidota ar tūrismu saistīto labiekārtojumu – taku, maršrutu u.c. izveide, tādēļ būtu vēlams apmeklēt g.k. šobrīd jau labiekārtotos objektus.
N/A

Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.
N/A

Vieta Tartu centrā, kur var nobaudīt nelielas un vieglās fish & chips tipa maltītes, kas tapušas no Peipusa ezera apkārtnes produktiem. Nelielajā veikaliņā apvienotas Peipusa apkārtnes ēdināšanas tradīcijas ar moderno virtuvi, pie tam tiek izmantoti tikai vislabākie vietējie produkti. Milzīgus panākumus jau guvis no zandarta filejas gatavotais fish & chips, sulīgais burgers, kā arī vraps jeb tītenis.
N/A

Atrodas Amatas ielejas augstajā krastā, autoceļa (A 2) Rīga – Veclaicene malā. Plašs ēdienu klāsts, lielas porcijas, iecienīta tālbraucēju šoferu maltītes ieturēšanas vieta.
N/A

Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks.
N/A

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.
N/A

Jaunpils attīstība ir saistīta ar Livonijas ordeņa pili, kas līdz mūsdienām gandrīz nav mainījusi savu būvapjomu un ārējo izskatu. Laikā no 1561. - 1919. g. tā piederējusi baronu Reku dzimtai. 1905. g. pili dedzināja, bet vēlāk atjaunoja arhitekta V. Bokslafa vadībā. Būtiskākus pils restaurācijas darbus uzsāka 20. gs. 60. gados. Tagad pilī ir apskatāms muzejs, bet gardēži pils krodziņā var nobaudīt viduslaiku ēdienus.
N/A

„Rankas piens” dibināts 1996. gadā. Uzņēmumā ražo ~ 80 dažādus piena pārstrādes produktus – sieru, biezpienu, krējumu, raudzētos piena produktus, desertus u.c. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”. Produkciju var iegādāties uzņēmumam blakus esošajā veikalā „Rīmaļnieks”.
N/A

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.

N/A

38 m augstais Ovišu bākas mūra tornis (signāluguns - 33 m augstumā) celts 1814. g. un bez ievērojamām izmaiņām darbojas arī mūsdienās. Šī ir mūsu valsts vecākā funkcionējošā bāka.
Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, celta 1905. gadā. Kad šaursliežu dzelzceļa maršrutā Ventspils - Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šajā ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā izveidots Ovīšu bākas muzejs, kur var iepazīties ar Latvijas bāku vēsturi, izvietojumu un tehniskajiem rādītājiem.
N/A

Atrodas Raganas centrā pie degvielas uzpildes stacijas, viesnīcā „Raganu ligzda”. Piedāvā mūsdienīgu Latvijas virtuves ēdienkarti. Kompleksās pusdienas. Sadarbojas ar vietējām zemnieku saimniecībām.
N/A

Meklējams ~ 4 km pirms Apriķiem (ir norāde) - Ģibortu kapos. Te atdusas Neredzīgais Indriķis (1783. – 1828.) - latvietis, kas publicēja pirmo dzejoļu krājumu (1806. g.) latviešu valodā. Jāpiebilst, ka Indriķis bijis akls kopš piecu gadu vecuma un nebija gājis skolā. Viņa dzeju pierakstīja un minētajā gadā izdeva Apriķu draudzes mācītājs K. G. Elverfelds. Kapos uzstādīts piemiņas akmens (1935. g.) un tēlnieka Viļņa Titāna veidots “Austras koks” ar uzrakstu Braila rakstā.
N/A
7 dienas

Šis maršruts ir izveidots, lai parādītu Latvijas rudzu maizes cepšanas tradīcijas. Maršruts izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Maiznieku biedrību.

Rudzi ir gan latviešu uztura pamats, gan spēcīgs Latvijas kultūras un kulinārijas tradīciju simbols. Maršrutā akcentēta tradicionālā rudzu maizes cepšana un ēšana, kā arī sniegts ieskats rudzu graudu vēsturē no Latvijas senākajiem arheoloģiskajiem laikiem līdz mūsdienām. Maršrutā ietilpst saimniecību, graudu ražotņu un kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu apmeklējumi.

Tūre ir paredzēta grupām, un to ir iespējams pielāgot katram klientam, ņemot vērā viņa vēlmes, vajadzības un atvēlēto laiku. Tūrēs iekļauts: tikšanās ar ekspertiem, apmeklējumi, tūrisma pakalpojumi - naktsmītnes, ēdināšana, apskates vietas, autobusu īre, gidi.
N/A

Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme  izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru.
N/A

Jelgavas novada saimniecībā "Blūdži" mājražotāji Mālkalnu ģimene piedāvā degustēt un iegādāties pašu gatavotu svaigo, kūpināto, vai marinēto sieru. Produkciju var iegādāties arī Vidzemes tirgū -  trešdienās. Saimniecībā uzņem tūristu grupas.

Saimniecībā cep maizi, pārstrādā dārzeņus - gatavo dārzeņu salātus un konservējumus un gatavo citus lauku labumus.