Saimniecībā tiek audzētas gaļas šķirnes (Suffolkas) aitas un piena šķirnes (Ostfrīzijas) aitas. Ganāpmulka aizsardzībai saimniecībā strādā ar sargsuņiem, Pireneju kalnu suņiem, kas ir pasaulē arī plaši pazīstama suņu šķirne mājlopu un mājputnu apsargāšanai no lielākiem un mazākiem plēsējiem.

Saimnieki piedāvā iegādāties premium klases, saimniecībā audzētu, jēru gaļu un aitu piena produktus- Fetas tipa sieru, grilsieru, jogurtu bez piedevām un vairāku veidu saldējumus.

Ramocku stacija  atklāta  1889. gadā  reizē ar dzelzceļa Pleskava-Rīga atklāšanu. 1916.gadā pēc jauna dzelzceļa izbūves līdz Gulbenei, šīs stacijas nozīme ievērojami pieauga. 1918.gadā tā kļuva par divu dažādu sliežu platumu dzelzceļa  iecirkņu saskares  staciju. Intensīva vilcienu kustība caur šo staciju tika izvērsta Brīvības cīņu laikā. Sadursmes pie Ieriķu stacijas notika  jau 1918.gada decembrī. 1919.gadā jūnijā te sākās Cēsu kaujas. Starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņuvilcienam. Par dažādiem nopelniem Brīvības cīņu laikā Ieriķu apkaimē, vairāki karavīri saņēma apbalvojumus, arī Lācplēša kara ordeņus.1919. gadā stacija nodēvēta par Ieriķiem. Otrā pasaules kara laikā te atradās lokomotīvju depo.1953.gadā depo vietā izveidoja stratēģiskās rezerves tvaika lokomotīvju bāzi. Pēdējā tvaika lokomotīve L-3599 Ieriķu bāzi pameta 2002.gadā un tagad ir redzama kinopilsētā Cinevilla.Ieriķu stacija vairākkārt pārbūvēta.Otrā pasaules kara laikā nodedzināta pavisam. 1956.gadā uzbūvē pašreizējo ēku.

Lauku mājā "Celmiņi" iespējams dzirdēt farmaceites Valentīnas Dāboliņas stāstus par veselību stiprinošiem ārstniecības augiem. Tiek piedāvāta augu atpazīšana un tēju vākšana, kā arī tēju degustācija un iegāde.

Ap 1,6 km garā un labiekārtotā Adamovas dabas taka iepazīstina ar Adamovas krauju un tās apkaimē esošajām dabas vērtībām. Takas sākums meklējams pie autostāvlaukuma, no kura paveras plašs skats uz Krāslavu un Daugavas senieleju. Adamovas krauja (aizsargājams ģeoloģisks piemineklis) ir viena no garākajām (ap 1,7 km) un augstākajām (25 - 35 m) Daugavas kraujām. Tā veidojusies sānu erozijas rezultātā, Daugavas ūdeņiem noskalojot Daugavas pamatkrastu Adamovas loka ziemeļdaļā.

Apskatāmi poniji, ēzeļi, punduraitas, pundurkazas, pundurtruši, pundurcūkas, lama, vistas un citi mājputni. Bērniem iespējama vizināšanās ar poniju vai ēzeli, kā arī zivju barošanu. Iekārtots rotaļu laukums un piknika vieta „Pundurīšu paradīzē”.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.

Baltijas jūras klātbūtne bijusi par iemeslu vienam no Jūrkalnes senajiem nosaukumiem – Fēliksberga. Mūsdienās aizvien ir saistoša teika, kas vēsta par šī vārda izcelsmi. Baltijas jūrā pie Jūrkalnes atrasti vairāku kuģu vraki. 
Ekspozīcija ar zemūdens pasaules vizualizāciju - “jūras dzīlēs nogrimuša kuģa klāju” vēsta par Latvijas zemūdens kultūrvēsturisko mantojumu un sniedz iespēju plašākai publikai iepazīties ar kuģniecības vēstures – burinieku un tvaikoņu laikmeta liecībām un citiem priekšmetiem, kas izcelti no dzelmes. Ekspozīcija paredzēta visdažādākajai mērķauditorijai – sākot no maza bērna, kas tādējādi sāks izzināt zemūdens pasauli, līdz pētniekam ar plašākām priekšzināšanām.

Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.

Ap 0,5 km ziemeļaustrumos no Stukmaņu muižas – Daugavas ielejas labajā krastā atrodas Vīna kalns – sens pilskalns. Tajā atrodas izpostītie Stukmaņu muižas īpašnieku kapi. Mazliet tālāk redzams klajš upes ielejas nogāzes posms, kurā savulaik darbojās slēpošanas trase.