Pāvilosta ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas izvietojusies pie Sakas ietekas Baltijas jūrā. Tiesa, viduslaikos jūras kuģu osta bija 6 km attālumā no jūras - Tebras un Durbes upju satekas vietā. Nozīmīgs periods ostas dzīvē bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad te piestāja jūras kuģi. Poļu-zviedru kara rezultātā Sakas ostu nācās slēgt. Mūsdienās redzamā osta Sakas grīvā veidojās 19. gs. vidū pie t.s. Āķagala zvejniekciema. Āķagala ielu plānojums ir regulārs un katra no tām izved vai nu jūras krastā, vai atduras pret Dzintaru ielu Sakas upes labajā krastā. 1878. g. padziļināja upes grīvu un uzbūvēja molus. Te būvēja divmastu burukuģus. Pasaules kari iznīcināja kuģu floti, taču zvejniecības tradīcijas allaž tika turpinātas. 1991. g. apdzīvotā vieta ieguva pilsētas statusu.

Mūsdienās Pāvilosta ir pazīstama kā populāra burātāju un vējdēļsērfotāju, kā arī vasaras atpūtnieku vieta. Burātājus gaida jahtu osta.

Vilces upes gleznainajā krastā 18. gs. 50. gados muižas kompleksu uzcēla viens no baronu Mēdemu dzimtas pārstāvjiem – Kristofs Dītrihs fon Mēdems, kurš bija laulājies ar grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis.

Vilces muiža tika pārbūvēta 19. gs., kad muiža kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu.
Pēc agrārās reformas, kad muižkungiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā Vilces muižas ēkā iekārtojās Vilces pamatskola un darbojas līdz pat mūsdienām.
Šobrīd Vilces muižā atrodas skola, tūrisma informācijas punkts un vēstures ekspozīcija. Muižu ieskauj parks, kas tālāk ieved dabas parkā "Vilce" 144 ha platībā ar Zemgalei neraksturīgo pauguraino reljefu. Dabas parka senatnīgā daļa robežojas ar Vilces upītes stāvkrastiem, kur var veldzēties pie Lielmātes avotiņa, pavasaros priecāties par zilo un balto vizbulīšu paklāju, vasarās sajust liepu ziedu smaržu, rudeņos meklēt ozolzīles un kastaņus, bet ziemās baudīt dabas balto skaistumu. Šeit var izjust un priecāties par katra gadalaika pārvērtībām, izstaigāt Barona taku līdz senajam Vilces pilskalnam, izpētīt Rukūzes un Vilces upes krastus, kuros pavīd smilšakmens atsegumi, bet pilskalna pakājē, kur plešas Zaķu pļava, atpūsties sportiskās aktivitātēs.

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

Saimniecībā no vietējiem produktiem ražo mājas vīnus (plūmju, aveņu, bērzu sulas, aroniju, augļu - ogu, vīnogu, upeņu u.c.), ievārījumus (upeņu, ābolu, ērkšķogu, rīvētu kabaču, ābolu - ķirbju u.c.), marinējumus (tomāti želejā, dārzeņu lečo, gurķi kurzemnieku gaumē, kabaču ikri, marinēti kāposti u.c.), kompotus (zemeņu, aveņu, ķirbju, plūmju u.c.), sulas un sīrupus (ābolu, aroniju), vīnus (ābolu - irbeņu, aveņu, plūmju, aroniju, vīnogu u.c.), liķierus (zemeņu, dzērveņu, piparkūku, cidoniju, aveņu u.c.).  Tūristu grupām piedāvā vīnu un  liķieru degustācijas: var pamēģināt 8 - 9 vīnu vai 5 liķieru veidus. Grupas lielums ir no 10 - 40 cilvēki. 

Klusā lauku teritorijā un priežu jaunaudzes ielokā atrodas ģimenes uzņēmums ar videi draudzīgu saimniekošanas filozofiju - "LavenderVilla". Teritorijā ir izveidots lavandas lauks un lavandas labirints ar ~ 6000 lavandas stādiem. Saimniecības apmeklētājiem tiek piedāvāts iepazīties ar lavandas audzēšanu, ko izmanto dizaina priekšmetu, ēteriskās eļļas un tējas ražošanai. Papildus tiek piedāvāti naktsmītnes pakalpojumi lavandas un zāļu atpūtas namiņā, pasākumu organizēšana (joga līdzās lavandām, tematiskie pasākumi, kāzu ceremoniju vieta u.c.), pirtnieka pakalpojumi, fotografēšanās iespējas lavandas laukā un lavandas pārtikas produktu degustācijas. 

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

Ilenurmes muižas kompleksā netālu no Tartu pilsētas ir iekārtots muzejs, kas lepojas ar savu lauksaimniecības tehnikas kolekciju un ekspozīciju “Lauksaimniecības un lauku dzīves attīstība Igaunijā cauri gadsimtiem”. To papildina dravniecības, zemnieku transporta līdzekļu, salmu un bērza tāšu izstrādājumu izstādes.

Muzejs piedāvā izglītojošas programmas un kursus (kalēja darbi, koka izstrādājumu restaurēšana, klūdziņu pīšana un mēbeļu taisīšana, rudzu maizes cepšana, nacionālie rokdarbi utt.). Pēc iepriekšēja pasūtījuma grupām piedāvā nacionālos ēdienus.