Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzībai ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts. Pirms apmeklējuma ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Marcinkonys, Šilagėlių gatve 11).

Skalu pinumu darbnīca atrodas Jelgavas novada, Sesavas pagastā. Amatniece izgatavo dažāda veida skalu grozus un pinumus no priedes, liepas, apses un melnalkšņa, kā arī dažāda veida un izmēra piknika grozus, grozus sēņošanai vai ogošanai, paliktņus un paplātes, malkas un veļas grozus, sīpolu, ķiploku grozus, bērnu groziņus un dažāda veida groziņus sadzīves lietošanai. Uz pinumiem tiek veidoti arī dažādi uzraksti un zīmējumi. Pieņem pasūtījumus un izgatavo pinumus pēc individuāliem pasūtījumiem.

Darbnīcā var redzēt sena aroda - skalu grozu pīšanas procesu. Ir iespēja katram iemācīties uzpīt savu groziņu.

Druvienas muižas pirmsākumi ir meklējami 17. gs. beigās. Tagad redzamā apbūve ir veidojusies 19. – 20. gs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies muižas pils (1898. g.) un saimniecības ēkas – klētis, kūtis, kalpu mājas. Muižas pilī 20. gs. 50. gados izvietoja pamatskolu. Diemžēl sākotnējie ēkas interjeri nav saglabājušies. Pili ieskauj parks. Šobrīd ēkā atrodas Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs, kas piedāvā dažādas aktivitātes un radošās darbnīcas. 

Siguldas Jaunā pils būvēta (būvmeistars J. Meņģelis) laikā no 1878. - 1881. g. un tās īpašnieks bija kņazs Kropotkins. Pils torni paaugstināja 1937. g. (arhitekts A. Birkhāns). No 1923. - 1940. g ēkā atradās Rakstnieku pils (saimniekoja Latvijas Preses biedrība), bet Padomju laikā - kardioloģijas sanatorija. 1993. g. pilī izvietojās Siguldas pilsētas dome, bet no 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Siguldas Jaunā pils tāpat kā Siguldas un Krimuldas pilsdrupas, Krimuldas muiža un Turaidas pils ietilpst Siguldas, Turaidas un Krimuldas vēsturisko centru kompleksā .

Muižas ēka tikusi restaurēta, taču tā celta 1732. gadā. Muižas kompleksu veido – kungu māja, bijušās skolas ēka, pārvaldnieka māja, klēts, saimniecības ēka, kā arī tējas namiņš, kas atrodas senajā ozolu parkā, no kura takas tālāk aizvijas uz Meža parku. Ungurmuižas  iekštelpās ir grezni zīmējumi (grenadieri, ziedu motīvi, zīmētas tapetes, drapēri, ainas no barona karagājieniem un ceļojumiem) kuru autors ir Limbažu gleznotājs Georgs Dītrihs Hinšs. Ungurmuižā par seno auru rūpējas katrs gleznojums, zīmējums un katrs nostūris.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Restorāna a’ la carte ēdienkartē likts uzsvars uz kvalitatīvu medījumu gaļu. Zivju mīļotājiem tiks piedāvātas Sangaste Loss dīķī tikko ķertas Sibīrijas stores, tādējādi nodrošinot, ka izejvielas vienmēr ir svaigas. Godā tiek turēti senie ēdienu gatavošanas paņēmieni, piemēram, cepšana uz ugunskura dabīgos dūmos.

Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu.