Maršruts ved caur vēsturisko Sēlijas un Latgales reģionu, tas sākas un beidzas Daugavpilī, otrā lielākajā pilsētā Latvijā.
Sēlijas kokaudzētava piedāvā ekskursiju ābolu dārzā, ābolu glabātuvē un ražošanas telpās. Izbaudiet glāzi ābolu sulas un vīna ražotāju stāstus! Pa ceļam, iegriezieties pazīstamā latviešu autora un sociālā aktīvista Raiņa piemiņas namā Berķenelē. Vīnogu audzēšana un selekcija bija Paula Sukatnieka liela kaislība, un viņa piemiņas dārzu ir vērts apmeklēt ražas novākšanas laikā. Kaldabruņā iespējams apmeklēt Siena muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas siena šķūnī. Asares muižas romantiskā stila dendroloģiskais ainavu parks veidots 18. gs., parkā sastopamas daudz interesantas krūmu un koku sugas. Riekstiņi ir autentiska vienģimeņu Sēlijas saimniecība ar īpašu garu un gaisotni. Neretas evaņģēliski luteriskā baznīca ir viena no vecākajām akmens ēkām Sēlijas rajonā, kas būvēta 1584. gadā. Saukas dabas parkā no Borīšukalna un citiem apkaimes pauguriem atklājas skaistas ainavas uz Saukas ezeru. Rudzīšu vīna dārzā aug aptuveni 80 vīnogu šķirnes, savukārt Bānīšu saimniecības upeņu dārzā iespējams salasīt gardas ogas. Gundegās ir apskatāms skaists ainavu dārzs. Vārkavas parkā atrodas 200 gadu seni ozoli. Naujenes novadpētniecības muzejā jūs varat apskatīt ekspozīciju, kurā parādīta bagātīga latviešu lauksaimnieka māja no 19. līdz 20. gs. Vasargelišķu skatu tornis ir 24m augsts un piedāvā lielisku skatu pār Daugavu. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. Zemnieku saimniecībā Kurmīši audzē Latvijā izplatītus ārstniecības augus - oregano, asinszāli, rudzupuķes, kaķpēdiņu utt.

Traķu pussalas pils austrumu mūrim pieguļ ar mežu apaudzis iespaidīgs pilskalns (uzved koka kāpnes) – t.s. Upurkalns, kurā pirms mūra pils celtniecības stāvējusi koka pils. 1779. g. dominikāņu mūki sagrautās Pussalas pils vietā uzsāka baznīcas celtniecību. Jau vēlāk – 1822. – 1823. g. vienā tās daļā uzcēla dominikāņu klosteri, bet otrā – kapelu. 1990. g. šeit izvietoja Traķu vēstures muzeja administrāciju, bet 2005. g. kapelā izveidoja Sakrālās mākslas izstādi. 2011. g. ēku kompleksā notika vērienīgi rekonstrukcijas darbi.

Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs.

Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Zemnieku saimniecība "Mežnoras" Raunā izveidota 1993.gadā. Saimnieki Aivars, Ārija un Līga Urbasti šobrīd audzē 1,6 ha vasaras un rudens avenes, arī nelielās platībās zemenes uz lauka un segtās platībās, siltumnīcā. Zemenes no "Mežnorām" parasti pieejamas laikā no maija vidus līdz oktobra vidum. "Mežnorās " audzē vasaras avenes "Norna", rudens avenes "Babje ļeto", “Polana”, populāro zemeņu šķirni “Polka”. No savā dārzā audzētajām ogām (upenes, jāņogas, ķirši, zemenes u.c.) Aivars gatavo mājas vīnu: "Mežnoru vīns pilnībā sākās Mežnorās. Tas piedzimst nevis mucās, bet sākas mūsu zemeņu vai aveņu laukā, un tās ir daudz dziļākas saknes, kas atstāj pēdas arī garšā”.

Saimniecībā audzētais pieejams uz vietas Raunā, gan arī Straupes Lauku labumu tirdziņā, Straupes Hanzas tirgū, arī sezonā - Cēsu tirgū.

Stāvkrasts sākas dažus kilometrus ziemeļos no Pāvilostas un beidzas īsi pirms Ošvalkiem, stiepjoties > 30 km garumā. Tā iespaidīgākās un neparastākās formas ir apskatāmas Strantes – Ulmales posmā, taču arī Jūrkalnes apkārtnē (labiekārtotas pieejas vietas, kāpnes, autostāvlaukumi) redzamie skati (līdz 16 m augsti) ir gana iespaidīgi! Stāvkrastu ieteicams baudīt (skatīt, fotografēt) pēc spēcīgām vētrām, jo vasaras otrajā pusē tā atsegumi (g.k. no smilts, māls) ir mazāk izteiksmīgi noslīdeņu un apauguma dēļ. Jūrkalnes iepriekšējais nosaukums Fēliksberga nozīmē Laimīgais kalns. Patreizējo nosaukumu tā ieguva 1925. gadā.

Izvietots Doles muižas dzīvojamā ēkā, kas celta 1898. g. kā Lēvisu of Menāru dzimtas īpašums. Muzeja krājums ataino Daugavu kā nozīmīgu un vēsturisku ūdensceļu, un tajā apskatāmi baltu cilšu un lībiešu apģērbi, sadzīves priekšmeti u.c. Doles muižas parkā novietoti nēģu tači un rekonstruēts lašu zvejas aizsprosts. Blakus muzejam atrodas 17. gs. Kurzemes hercogistes lielgabals (atrasts Misas upē), kas liets Baldones Dzelzāmurā. Mazliet tālāk apskatāmi 4 Krievijas cara armijas lielgabali, kurus 2007. g. atrada Salaspils būvlaukumā. Ietilpst Doles salas (lielākā Daugavas sala) dabas parka teritorijā.

33,5 m augstais tornis tikai nedaudz paceļas virs priežu galotnēm. Tas meklējams Dzintaru mežaparkā, kas ir ģimenēm ar bērniem draudzīga vieta. No torņa redzami Jūrmalas meži, augstākās ēkas (sanatorijas, viesnīcas) un Rīgas jūras līča ūdeņi.

Gara un iztiepta teritorija ap 30 km garumā starp Baltijas jūru un Kolkas – Ventspils ceļu, kas sākas pie Irbes ietekas un beidzas pie Ovišraga. Dibināta g.k. piekrastes biotopu – sauso skujkoku mežu, kangaru un vigu kompleksa (t.sk. mitro starpkāpu ieplaku), pelēko kāpu, kā arī šeit mītošo sugu aizsardzībai. Kangaru – vigu ainava un pelēkās kāpas ir Eiropas mērogā nozīmīgi biotopi. Tūristus šeit piesaista ne tikai smilšainie liedagi un mazapdzīvotās pludmales, bet arī Miķeļbāka, Ovišu bāka (iespēja apskatīt bākas kompleksu un tajā izveidoto muzeju) un Miķeļtorņa luterāņu baznīca. Saglabājies padomju armijas militārais mantojums, kādreizējā šaursliežu dzelzceļa atliekas (uzbērums, staciju vietas, kuru vietā piemiņas akmeņi u.c.), kas šobrīd, diemžēl netiek izmantots kā tūrisma resurss.

Atrodas Labraga – Apriķu ceļa malā. Kāds nostāsts vēsta, ka to 1896. gadā cēlis vietējais muižkungs, kurš vēlējies, lai viņa meitas laulības notiktu baznīcā. Dievnamā atrodas altārglezna "Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna", kas gleznota 19. gadsimtā (autors T. Šprengels).

Informatīvi bagāta un interesanta dabas izziņas taka, kas ved pa Gaujas tuvumā esošajiem krasta biotopiem – boreāliem mežiem, nogāžu mežiem, gar vecupi, jauktiem lapu koku un platlapju mežiem, kā arī parkveida ozolu pļavām. Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū esošie meži ir vieni no sugām daudzveidīgākajiem Latvijā. Taka ir marķēta, izveidotas skatu platformas, izvietoti informatīvie stendi.

Kopējais takas garums: 2,2 km