Vecajā baznīcas skolā ierīkotajā Limandas ēdnīcā var nobaudīt garšīgus ēdienus. Gardo ēdienu gatavošanā ir izmantoti dabīgi un apkārtnes tīrumos audzēti dārzeņi. Zivju ēdieni ir gatavoti no vietējo zvejnieku piegādātajām zivīm. Blakus ēdnīcai atrodas rokdarbu veikals.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Preiļos, blakus viesu namam „Pie Pliča” (Raiņa bulvāris) ikviens var apskatīt un ieiet Latgales un Latvijas mazākajā dievnamā – kapelā.

Kafejnīca "Kristīne" atrodas Ludzas vēsturiskajā centrā, kurā paveras skaists skats uz pilsētas dievnamiem un pilskalnu. Gatavo Latgales ēdienus no vietējiem produktiem.

Latviešu virtuve: pelēkie zirņi ar speķi, dažādi pagatavota cūkgaļa.

Īpašais ēdiens: „Saimnieka cienasts” – vistas un liellopa gaļas filejas ar sieru un medus mērci.

Vieni no retajiem Latvijas tāšu pinējiem piedāvā iepazīt darbnīcu, apskatīt no tāsīm darinātus priekšmetus un dalīties pieredzē. Ikviens interesents ar meistaru palīdzību no bērzu tāss var izgatavot vienkāršus priekšmetus, kas noderēs kā lieliski suvenīri.

Restorāns "Fon Meks" atrodas atjaunotās Liepupes muižas Lielajā zālē. Seno lauku ēdienu pagatavošanas tradīcijas apvieno ar mūsdienu kulinārijas metodēm. Sadarbojas ar zemniekiem. Zaļumus un garšaugus audzē muižas dārzā. Viesi var piedalīties ēdiena gatavošanā uz malkas plīts senatnīgā virtuvē.

Latviešu virtuve: Rupjmaizes kanapē, plate ar Latvijas sieriem, lauku salāti ar zaļumiem, grilēti sezonas dārzeņi, muižas buljons, ēdieni no pašmāju zivīm, cepta cūkgaļas karbonāde, garšvielās cepts jērs.

Atrodas 7 km uz ziemeļiem no Vecpiebalgas centra. Te apskatāmas 19. gs. Piebalgas lauku ainavai raksturīgas zemnieku un amatnieku sētas ar darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem, kā arī nesen atjaunotās vējdzirnavas. „Vēveros” joprojām dzīvo arī daži vietējie cilvēki. Ieteicama muzeja apskate vietējā gida pavadībā!

Viens no skaistākajiem Ventas upes ielejas un tās pietekas – Šķērveļa posmiem ar izteiktu dziļu upju ieleju un tās sānu gravu sistēmu, kurā dažviet redzami dolomīta un smilšakmens atsegumi un strauji upju posmi (straujteces). Ventas krastos atsedzas arī izmēros lielākie Kurzemes pamatiežu atsegumi – Ātraiskalns un Gobdziņu klintis. Netālu no lieguma atrodas Lēnu katoļu baznīca. Šobrīd lieguma teritorijā nav nekādu labiekārtotu tūrisma elementu – taku, atpūtas vietu u.c. Venta posms no Nīgrandes līdz Kuldīgai ir populārs ūdenstūrisma galamērķis.

Atrodas Gudenieku ciema dienviddaļā. Tagad redzamais dievnams celts laikā no 1930. – 1947. g. Tās interjerā atrodas baznīcas altāris, kura sastāvdaļa ir 17. – 18. gs. mijā tapušie Subates meistaru rotājumi – eņģeļu skulptūras (vienīgie tādi Kurzemes baznīcu baroka dekoratīvajā tēlniecībā), kas piestiprinātas pie ēkas sienām abpus altārim. Iespējams, ka arī Pestītāja figūra uz krusta ar guļošo jēru pie kājām ir minēto meistaru darinājums. No kurienes un kā baznīca ieguvusi Subates meistaru darbus – nav zināms. Ērģeles ar koka stabulēm darinājis Juri Bokums. Sezonas laikā baznīca apskatāma arī no iekšpuses.