Amatniece praktiskās nodarbībās aicina izjust saikni ar mālu, darboties ar podnieka virpu un attīstīt ikviena tā radošās spējas. Pēc apdedzināšanas keramikas krāsnī, darbus var ņemt līdzi kā labu suvenīru un savu jauniegūto prasmju apliecinājumu. Audzē garšaugus un tējas. Tēju degustācija.

Viesu nams "Aivari" ir atrodams klusā meža ielokā Inčukalna novadā. Piedāvā atpūtu lauku pirtī, pēc pirts iespējams izmantot dušu, atvēsināties baseinā, arī peldi avota dīķītī un koka kublu. Teritorijā ir pieejamas telšu vietas, piknika vieta ar nojumi, volejbola tīkls un vairākas ugunskuru vietas.
Lielāku kompāniju (līdz 70 personām) ir iespējams izmitināt viesu nama ēkā.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi.

Ar dažādām mežaudzēm klāta teritorija, kur atrodas Latvijā viena no lielākajām pusparazītauga - baltā āmuļa atradnēm. Vislabāk šie savdabīgie augi novērojami bezlapu periodā. Latvija ir Baltā āmuļa ziemeļu izplatības robeža, tāpēc tie sastopami samērā reti. Nav labiekārtota apkatei. Interesanti minēt faktu, ka daudz labāk šo augu var pamanīt un vērot ārpus lieguma teritorijas.

Saldus vēstures dokumentos minēta jau 1253. g. Līdz 13. gs. te atradās senā kuršu pils Salden, kas arī attēlota pilsētas ģerbonī. Ap 1341. g. netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla pili, pie kuras izveidojās apdzīvota vieta. Savu uzplaukumu līdzīgi kā citas Kurzemes apdzīvotās vietas tā piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1642. - 1682. g. Par Saldus dibināšanas gadu min 1856., kad sākās Ziemeļu karā nopostītās vietas atjaunošanas darbi. 2. pasaules kara beigās pie pilsētas norisinājās smagas kaujas, taču līdz pat 1945. g. 8. maijam pilsēta palika vācu armijas okupētajā Latvijas daļā. Mūsdienu Saldus piesaista ar saviem pasākumiem – pilsētas dienām, mūzikas festivālu "Saldus saule", kā arī dažādiem apskates objektiem, starp kuriem minama a/s „Druvas pārtika", kur var vērot saldējuma tapšanas procesu un Saldus pārtikas kombināts, kur var degustēt garšīgās konfektes „Gotiņa" un vērot ražošanas procesu.

Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

Vides objekts ”SUITU TIKŠANĀS VIETA” Alsungā tapis Jūrkalnes starptautiskā mākslas plenēra ietvaros. Tā idejas autors ir Igo. Vides objektu veidojis tēlnieks Ivars Miķelsons kopā ar Didzi Grodzu un Juri Kraftu. 
Ideja par Suitu kultūrtelpas – Gudenieki, Alsunga, Jūrkalne - atzīmēšanu dabā ar Suitu tikšanās vietām aizsākās 2013. gadā, kad Gudenieku pagastā “Kalniņu” pļavā pie ceļu Gudenieki – Ēdole un Alsunga – Basi krustojuma Jūrkalnes plenēra laikā tapa pirmā Suitu tikšanās vieta.
Otrā Suitu tikšanās vieta 2014. gadā izveidota Alsungā autoceļa Kuldīga - Alsunga - Jūrkalne krustojumā pēc Alsungas centra virzienā uz Jūrkalni.
Trešo Suitu tikšanās vietu izveidoja Jūrkalnē pie Liepājas – Ventspils autoceļa (Dižceļa), iepretim Pilsberģu krogam (ceļa otrā pusē). Suitu tikšanās vietu autors bija mūziķis Igo, vides objektu tēlnieki - Ivars Miķelsons, Didzis Grodza un Juris Krafts, bet projekta īstenošanu uzņēmās biedrība “Vēju sēta”.

Atrodas Lubāna dienvidu krastā pie dambja un Īdeņas kanāla, no kura var aplūkot „tipiskas” mitrāju ainavas – niedrājus, aplūstošus krūmājus, mitras pļavas, aizaugušo ezeru.