Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.

Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas muižas ēkas, kas celtas grāfu Plāteru laikā. Muižas vecā pils, kas atrodas Grāfu Plāteru ielas malā - Jāņupītes krastā, celta 1759. gadā (baroks, Venēcijas arhitekts Antonio Parako). Pēcāk to pārbūvēja un pēc jaunās pils uzcelšanas ēkas pirmajā stāvā atradās Plāteru dzimtas vasaras rezidence, bet otrajā un trešajā stāvā bija iekārtota bibliotēka ar ~ 20 tūkstošiem vienību. Bibliotēka, kuras lielākā daļa bija pārvesta uz citiem grāfu īpašumiem, gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Krāslavas muižas jaunās pils (Daugavas ielejas krasta augšdaļā) celtniecību uzsāka 1765. gadā (arhitekts Domeniko Parako), sākotnēji baroka, bet 18. – 19. gs. mijā pārbūvējot klasicisma stilā. Ēkā ir atklāti unikāli rokoko stila sienu gleznojumi ar Romas skatiem, kas pēc Polijas piļu analogiem tapuši 18. gs. 60. - 70. gados. Jaunajā pilī līdz 20. gs. 70. gadiem darbojās vidusskola. Tad pils tika “pamesta” un pārvērtās par graustu. Tagad veikti apjomīgi pils fasādes renovācijas darbi, un tā ieguvusi sakoptu veidolu. Pili ieskauj 18. gs. vidū veidots romantiskais ainavu parks – Grāfu Plāteru parks, kas stādīts Daugavas ielejas un to šķērsojošo gravu nogāzēs. Tajā atjaunota mākslīgā grota un lauva – pils sargs, kāpnes to vēsturiskajā vietā, parka celiņi, pagalms.

Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.

Par Līvu krastu šodien sauc piekrastes ciemu virkni no Ovīšiem līdz Ģipkai gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastiem.
Lībieši jeb līvi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Visilgāk lībieši saglabājušies Baltijas jūras piekrastē – Ziemeļkurzemē.
Pašā Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, baudīt divu jūru, putnu un cilvēku satikšanos Kolkasragā, dzirdēt latviešu valodas lībisko izloksni, redzēt apaļās kangaru muguras un purvainās vigu liekņas, redzēt Šlīteres bāku, zaļibaltzilo līvu karogu, sarkanās brūkleņogas, gājputnu ceļu un zilās govis. Senāko lībisko liecību iespējams baudīt Līvu centros. Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos, rokdarbu izstrādājumos, tautastērpos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā! Lībiešu valoda un kultūras vērtības ir iekļautas Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvā. Lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Viena no retajām vietām, kur apskatāma un iepazīstama Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīga „dzīva” sēta ar tās plānojumu un tipiskām ēkām. Saimnieki kolekcionē senos sadzīves un saimniecības priekšmetus. Piedāvā ekskursiju, ārstniecības augu kolekciju, melno pirti un sēļu ēdienus. Izejvielas ražo paši un sadarbojas ar zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās pankūkas, grūbu zupa, kartupeļu biezzupa, sautētas pupas īpašā mērcē, buberts, maizes zupa ar putukrējumu, tortes, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Cepelīni.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

Atrodas Riekstusalas pussalas galā. No tā labi pārskatāma aizaugušā Kaņiera ezera ziemeļu un austrumu daļa. Izcila putnu vērošanas vieta. Pie torņa atrodas viena no retajām Latvijas kadiķu audzēm. Turpat meklējams Kaņiera ezera niedru laipas (uz pontoniem) sākums.

Visa čaklā saimnieku ģimene gatavo kūpinātu šķiņķi un cep maizi. Gaļa tiek kūpināta pēc vietējām receptēm pašu gatavotā kūpināšanas krāsnī, kas gaļai piedod īpašo dūmu garšu, savukārt maize tiek cepta no kvalitatīviem pilngraudu rudzu miltiem. Maizi un šķiņķi var iegādāties piektdienās.