Vēstures avotos minēta jau 1582. gadā. 1736. g. Dundagas vaku grāmatā minētas divas Vaides sētas - Lekši un Žonaki. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1935. g. pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. 1939. g. Vaides ciemā bija 21 sēta. Vaides Lāžos dzima Nika Polmanis (1823 - 1903) - pirmais izglītotais lībietis un visu mūžu nodzīvoja lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910 - 1993), kurš blakus sētai augošajam dižozolam veltīja dzejoli. Ar Žonakiem saistīta plašā Bertholdu dzimta: lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks - Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, Šveices ārsts Marsels Bertholds, pasaulslavenais pianists Arturs Ozoliņš (Kanādā) un Grizelda Kristiņa (1910 – 2013) – lībiešu valodas teicēja un dzejniece, kura bija pēdējā lībiešu valodas runātāja, kam tā bija dzimtā valoda. Ozolnieki arī saistās ar Bertholdu dzimtu – lībiešu tradīciju un valodas zinātāju Paulīni Kļaviņu (1918 - 2001) un viņas māti, - lībiešu teicēju Katrīnu Zēbergu. Paulīnes savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā – „Dēliņu” lībiešu sētas klētī. Vaides Purvziedos apskatāma mežsarga Edgara Hausmaņa meža dzīvnieku ragu kolekcija.

Jau no pašiem sākumiem augļu un ogu vīns ir bijis taisīts Tori Jõesuu Sidru un Vīnu saimniecībā. Cilvēki, kas veido šos vīnus izmanto vietējās, tur pat izaudzētās, izejvielas. Vecā ābele, kas aug turpat sētā, ir īpaša, jo tieši šīs ābeles zeltainie āboli dod sidram unikālu garšu. Ir iespējama tūre pa vīna dārzu. Saimniecība ir apbalvota ar EHE (Genuine and Interesting Estonia) kvalitātes zīmi. Saimniecībā iepazīstina ar laba sidra un vīna pagatavošanas noslēpumiem, ziemeļu vīnogu kultivēšanas īpatnībām, kā arī piedāvā ēdināšanu un organizē degustācijas.

Dabas un meža ieskauta lauku māja ar 4 h lielu teritoriju atpūtai laukos. Caur pagalmu tek upīte Nova. 3 km attālumā atrodas Novaraisčio ornitoloģiskajā rezervātā. Rezervāta mitrājos dzīvo simtiem dzērvju. Ik rītu tās lido virs mājas un vakarā kliegdamas atgriežas. Plaša zaļā zona piemērota dažādu pasākumu rīkošanai. Iespējama nakšņošana teltīs. Īpaši gaidītas ģimeneS, kas novērtē senās lietuviešu tradīcijas.

Atrodas Valmieras – Ainažu autoceļa (P 16) malā starp Matīšiem un Aloju. Iekārtota vecajā un atjaunotajā dzirnavu ēkā. Nedēļas nogalēs piedāvā izklaides pasākumus, klāj galdus un īrē telpas svinībām.
Latviešu virtuve: Aukstā, frikadeļu, skābeņu, pupiņu, šķelto zirņu un skābu kāpostu zupas, Valmieras salāti, rosols, mājas kotletes, aknu strogonovs, pelēkie zirņi ar speķi, cepta menca, siļķe krējuma mērcē, mednieku desiņas, maizes zupa, rupjmaizes krems.

Baltijas valstīs lielākie brāļu kapi, kur izveidots (1974. - 1984. g.) piemiņas memoriāls (tēlniece P. Zaļkalne, arhitekti A. Zoldners, E. Salguss un dendrologs A. Lasis) 8 ha platībā. Šeit apglabāti ~ 23 000 cīņās par Kurzemes cietoksni jeb Kurzemes katlu (1945. g. pavasaris) kritušie Sarkanās armijas karavīri. Memoriāla centrā novietots12 m augsts Mātes - dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi, starp kuriem ir atrodami arī daudzi mūsu zemes un kaimiņvalstu dēlu vārdi un uzvārdi.

Šis maršruts ir izveidots, lai parādītu Latvijas rudzu maizes cepšanas tradīcijas. Maršruts izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Maiznieku biedrību.

Rudzi ir gan latviešu uztura pamats, gan spēcīgs Latvijas kultūras un kulinārijas tradīciju simbols. Maršrutā akcentēta tradicionālā rudzu maizes cepšana un ēšana, kā arī sniegts ieskats rudzu graudu vēsturē no Latvijas senākajiem arheoloģiskajiem laikiem līdz mūsdienām. Maršrutā ietilpst saimniecību, graudu ražotņu un kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu apmeklējumi.

Tūre ir paredzēta grupām, un to ir iespējams pielāgot katram klientam, ņemot vērā viņa vēlmes, vajadzības un atvēlēto laiku. Tūrēs iekļauts: tikšanās ar ekspertiem, apmeklējumi, tūrisma pakalpojumi - naktsmītnes, ēdināšana, apskates vietas, autobusu īre, gidi.

K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC)

Piedāvā aplūkot dažādu šķirņu trušus un mājputnu sētu (zosis un dažādu šķirņu vistas, kuras dēj olas zili zaļā un zaļā krāsā, tumši sarkanā, baltā un smilšu krāsā). Iespēja iepazīties ar vienu no vecākajām aitu šķirnēm, kas vilnu maina pašas. Atrakcija - trusis - īpašā piedāvājumā (fotogrāfēties, mīļoties u.c.). Saimniecībā iespējams nopirkt mājražoto produkciju. Iepriekš piesakot, piedāvā arī degustācijas.

Akmensraga tāpat kā Kolkasraga apkaime jau kopš seniem laikiem ir bijusi zināma kā kuģotājiem bīstama vieta, jo te atrodas viena no lielākajām Latvijas piekrastes kuģu kapsētām. Bīstamības fakts slēpjas apstāklī, ka Akmensraga apkārtnē mainās krasta virziens un jūrā iestiepjas akmeņaini sēkļi. Pirmo signāluguni Akmensragā iededza 1879. g., bet 10 gadus vēlāk uzcēla 28 m augstu koka bāku. 1911. g. uzcēla mūra bāku, kuru sagrāva 1. pasaules kara laikā – 1916. g. Mūsdienās redzamā (augstums 37,5 m, uzbūvēta 1921. g.). Padomju laikā visas bākas bija militāri – stratēģiski objekti un šeit strādāja hidrogrāfiskais dienests un jūras novērošanas punkts. Bākas apkārtnē - mežā vēl joprojām redzamas bijušās padomju armijas ēku drupas. Apskatāma no iekšpuses.