Alsungas keramiķu darbnīca atrodas Alsungas muzeja ēkā un darbojas jau no 2009. gada, ierādot, kā top dažādi keramikas darbi no māla. Iespēja gan darboties, gan vērot keramikas darbu tapšanas procesu no veidošanas un virpošanas līdz pat pēdējam posmam – glazēšanai.

Ainaviskais Pakrujo muižas parks, kura struktūra palikusi līdz mūsdienām, ticis iekopts 1850. – 1860. gadā. No vienas puses dabisku teritorijas robežu izveido aizsprostotās Kruojas upes josla, no otras puses teritoriju aptver laukakmeņu žogs. Pēc to laiku angļu parku formēšanas shēmas priekšroka tika dabiskai ainavai un dabīguma imitācijai. Parkā aug aptuveni 26 nosaukumu koki, starp kuriem – vēl pirms pāris simtu gadiem atvestie un iestādītie retie augi no pasaules dažādām malām.

Kafejnīca "Eglīte" atrodas Ludzas pilsētas centrā. Piedāvā daudzveidīgu ēdienkarti un kompleksās pusdienas. Pavāra „rozīnīte” ir saldūdens zivis, kas zvejotas Latgales ezeros.

Latviešu virtuve: ēdieni, kuru pagatavošanā izmanto līdaku, līni, karpu un zandartu. Ziemas saulgriežos pēc pasūtījuma gatavo asinsdesu, kupātus un cūkas šņukuru.

Īpašais ēdiens: „Zivju siers” – aukstā uzkoda no maltas zivs ar piedevām.

Atrodas Jelgavas–Emburgas–Bauskas ceļa malā, tāda paša nosaukuma apdzīvotā vietā, Lielupes labajā krastā. 1924. g. šeit mājas celtniecību uzsāka Jānis Čakste (1859 – 1927) – pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922. – 1927.). 1999. g., kad J. Čakstem apritēja 140. dzimšanas diena, Aučos atklāja ekspozīciju par prezidenta dzīvi, darbību un Čakstes dzimtu. Te apskatāms J. Čakstes kabinets, bet izstāžu zālē – Jelgavas mākslinieku darbi.

Platākais Baltijas ūdenskritums - ~ 249 m plats un līdz 1,75 m augsts. Šis ir ne tikai unikāls dabas, bet arī kultūrvēsturisks objekts, jo saistīts ar dažādiem notikumiem un teikām. Te jāpiemin Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera izgudrotā zivju ķeramā iekārta, kas bija nostiprināta uz ūdenskrituma klinšu kāples. Tā radies stāsts par pilsētu, kur lašus (migrējošie laši un vimbas leca pāri rumbai un iekļuva tīklos) ķer gaisā! Lai Ventā nodrošinātu kuģu satiksmi, jau hercoga Jēkaba laikos iesāka rakt kanālu ap rumbu. 18. gs. sākumā virmoja ideja par Baltijas un Melnās jūras savienošanu pa Ventu, Nemunu un Dņepru. Šī iemesla dēļ turku karagūstekņiem bija jāturpina kanāla rakšana, ko traucēja dolomīta klints. Pēc spridzināšanas apkaimes ēku sienas saplaisāja, tādēļ darbus pārtrauca. Iespaidīgais grāvis redzams arī mūsdienās. Lai atvieglotu rumbas apskati, 2012. gadā Ventas labajā krastā ir izveidota koka laipa. Šeit ir vērts ierasties dažādos gadalaikos – vimbu (pavasaris) un lašu (rudens) migrācijas laikā.

 Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns atrodas Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka, paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu. Esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijas Valsts nacionālā karoga dzimtene ir Cēsis, tomēr jāuzsver, ka tas karogs, par kuru runā Cēsis un ko piemin hronika, ir tapis Cēsīs 1279. gadā kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, tomēr pirmā nacionālā karoga stāsts nāk tieši no Valmieras – tas ir šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā!
 

Atrodas Kaibēnu kalnā (226 m v.j.l.) – 7 km uz rietumiem no Inešiem. Nominēts kā Latvijas vecākais (no 1929. g.) memoriālais muzejs. „Kalna Kaibēnu” ēkas ir celtas laika posmā no 18. – 19. gs., un tajās apskatāmi tautskolotāju un rakstnieku Reiņa (1839. – 1920.) un Matīsa (1848. – 1926.) Kaudzīšu pašu būvētā veranda, kāpnes, sienas skapji, parketa imitācijas un R. Kaudzītes izveidotā ratiņu virpotava. Ratnīcā ir izvietota seno darba rīku kolekcija. Autentisko viensētu ieskauj rakstnieku stādītais dārzs ar koktēlnieka K. Kugras veidotajiem romāna “Mērnieku laiki” tēliem. „Kalna Kaibēnos” tapis leģendārais romāns „Mērnieku laiki”. Laikā no 1868. – 1882. g. dzīvojamā ēkā atradusies pagastskola, kurā Matīss strādāja par skolotāju, bet Reinis – par skolotāja palīgu. Muzeju ieteicams apskatīt  gida pavadībā.

Atrodams starp Rumbulu un Salaspili un veidots vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās vācu nacistu izveidotā koncentrācijas nometne. Atrodamas ziņas, ka tajā iznīcināja > 50 000 okupēto Eiropas valstu iedzīvotāju. Memoriāls totalitāro upuru piemiņai, kas ir viens no lielākajiem Eiropā (25 ha), tika atklāts 1967. g. To veido lielas skulptūras un to grupas - “Māte”, “Solidaritāte”, “Nesalauztais” u.c., kuras ieskauj „Ciešanu ceļš”. Memoriāla ieejas vārtu sienā ir izveidota tematiska ekspozīcija.