Atpūta laukos
4221-4240 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Veidojās kā nu jau slēgtās Ignalinas AES (6 km attālumā) darbinieku pilsēta ar padomju laikiem izteiktām arhitektoniskām formām un monumentālismu.
N/A

Atrodas Limbažu Lielezera ziemeļrietumu krastā, vietā, kur sākas Lielezera dabas taka. No torņa pārredzams Lielezers un tā tuvāko krastu ainava. Vērts iziet arī vairākus kilometrus garo un interesanto taku. Atrodas Ziemeļvalstu biosfēras rezervātā.
N/A

Dievnams uzcelts 1766. g., bet tā tornis tapis 1897. gadā. Ērģeļu meistara Anša Dinsberga 1859. g. būvētās ērģeles uzskata par vecākajām latviešu meistara darinātajām Latvijas ērģelēm. Jaņa Rozentāla altārglezna “Lieldienu rīts” iesvētīta 1912. g. Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.
N/A

Laipu taka, kas izved cauri augstā tipa purvam, kura vidū iegūlis Teirumnīku purva ezers. Tā krastā atrodas labiekārtota atpūtas vieta. Izejas punktā var atgriezties pa meža ceļu. Ietilpst Lubāna mitrāja teritorijā.
N/A

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 89. Dievnama celtniecība (neoromantisma stils) noritēja laikā no 1936. – 1939. g. (arhitekta Pavlova mets), bet to iesvētīja pirms celtniecības beigām 1937. g. Tā godina Sāpju Dievmāti, kurai veltīts centrālais altāris. Ēkā izvietotas 20. gs. sākumā veidotas svētbildes, bet dārzā pie ieejas - Fatimas Dievmātes statuja. Dievnams apskatāms arī no iekšpuses.
N/A
2 dienas

Maršruts piemērots aktīviem un spēcīgiem gājējiem, kuri gan skatos, gan izjūtās vēlās veikt ceļojumu pa Baltijas varenākās upes ieleju. Tas sākas Siguldā, kas vēsturiski dēvēta par Vidzemes Šveici. Siguldas apkaimē paveras vieni no skaistākajiem Latvijas skatiem. Maršruts šķērso vairāku Gaujas pieteku dziļās gravas un atklāj upes krastus, kas Baltijas mērogā pazīstami ar varenajiem devona perioda smilšakmens atsegumiem. Līgatnes dabas takas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mežam pietuvinātos dabiskos apstākļos – plašos voljēros dzīvo un apmeklētājiem apskatāmas mūsu mežiem raksturīgās dzīvnieku sugas. Dzīvniekus un to darbības pēdas var redzēt arī savvaļā, dodoties pa Gaujas nacionālā parka mežiem un takām.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​
N/A

Alejas maizes ceptuve atrodas Rucavas novadā. Tajā maize tiek cepta malkas krāsnī un gatavota ar dabīgo ieraugu. Piedāvājumā ir gan dažādas rudzu maizes (parastā rudzu maize, rudzu saldskābā maize ar vai bez piedevām, rudzu augļu maize u.c.), gan dažāda veida baltmaizes. Produktu klāstā ietilpst arī ķiploku grauzdiņi un dažādi miltu izstrādājumi. Produkciju iespējams iegādāties maizes ceptuvē uz vietas, iepriekš sazinoties.

Apmeklētājiem tiek piedāvātas meistarklases ar iespēju piedalīties maizes cepšanas procesā un Lejaskurzemei raksturīgo ēdienu gatavošanā, kā arī maizes degustācijas.
N/A

Brāļu kapos apbedīti aptuveni 2000 karavīru. Pirmos kritušos strēlniekus — Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu — apbedīja 1915. gada 15. oktobrī. Sākot ar 1915. gadu, kapos sāka apbedīt Pirmā pasaules kara kaujās kritušos strēlniekus, vēlāk Februāra revolūcijas laikā nošautos kareivjus. Stučkas valdības laikā 1919. gada pavasarī šeit apbedīja Brīvības cīņās pret vācu vienībām un Dienvidlatvijas brigādi kritušos latviešu strēlniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja ap 800 Latvijas armijas kareivjus un virsniekus. 1941.—1942. gadā Brāļu kapos apbedīja 15 nacionālos partizānus, kā arī pārapbedīja komunistiskā režīma terora upurus. Līdz 1944. rudenim šeit apbedīja arī vairākus desmitus bijušās Latvijas armijas virsnieku un karavīru, kuri bija dienējuši Latviešu policijas bataljonos un Latviešu leģionā.

Abās pusēs ieejas vārtiem (augstums 10 metri, platums 32 metri) divas jātnieku skulptūru grupas (augstums 3,3 metri). Liepu gatve (205 metri) savieno vārtus ar galveno terasi, kuras centrā novietots 1 metru augsts mūžīgās uguns altāris, bet abās pusēs ozolu birzis. No terases abpusējas kāpnes ved uz regulāri veidotu kapulauku. Tā malās atrodas divas "Mirstošo jātnieku" skulpturālās grupas (augstums 3,6 metri), vidus daļā atrodas augstcilnis "Kritušie brāļi". Pret katru kapa vietu novietota smilšakmens vai plienakmens plāksnīte ar kritušā uzvārdu un vārdu vai uzrakstu "Nezināms". Ansambli noslēdz 6 metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus - Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz 9 metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra "Māte Latvija", kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir izcirsts no Allažu šūnakmens, izmantots arī Itālijas travertīns un smilšakmens.

Pirmmetu izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Andrejs Zeidaks.
N/A
Cirpstenes zenītraķešu bāze kādreiz bijis nozīmīgs krasta apsardzes militārais objekts. Vizuāli interesanta un iespaidīga teritorija jūras krasta tuvumā, diemžēl nepietiekamas apsaimniekošanas dēļ - piesārņota un nesakopta. Tai iepretim paralēli jūras krastam aiz priekškāpas atrodas zenītraķešu palaišanas laukumi, kurus savieno betonēts ceļš. Šāds militārs veidojums pašā jūras krastā Latvijā ir vienīgais. Ziemeļos no kompleksa (Ventspils dienvidos) atrodas bijušās krasta baterejas.
N/A

Ikšķiles vārds Pirmā pasaules kara laikā izskan saistībā ar diviem notikumiem – Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem (Nāves sala) un kaujām pie Mazās Juglas upes.

1917. gadā 1. septembra rītausmā Vācijas impērijas armija uzsāka uzbrukumu iepretim Ikšķilei ar mērķi ieņemt Rīgu un saņemt gūstā Krievijas 12. armiju. Ar spēcīgu artilērijas atbalstu vācu vienības izsita Krievijas armijas karavīru daļas no Ikšķiles pozīcijām, kas savukārt ļāva Vācijas armijas karavīriem pa trim pontonu tiltiem šķērsot Daugavas upi.

1.septembra pēcpusdienā vācu izlases vienības sasniedza Mazās Juglas upes apkārtni pie Tīnūžiem, kur tām negaidīti ceļu aizšķērsoja no rezerves steigā atsauktā 8000 vīru lielā 2. latviešu strēlnieku brigāde, kura ieņēma pozīcijas gar Mazās Juglas upi. Latviešu strēlniekiem tika pavēlēts aizkavēt vācu karavīrus, līdz visa 200 00 vīru lielā Krievijas 12. armija izies no aplenkuma, nenokļūstot vācu gūstā. Latviešu strēlnieki savu uzdevumu izpildīja pilnībā, diennakti cīnoties pret gandrīz desmitkārtīgu vācu pārspēku. Kauja pie Mazās Juglas upes bija viena no traģiskākajām un reizē viena no leģendārākajām Latvijas vēstures lapaspusēm. "Tīnūžu muižā" ir izveidota 1. Pasaules kara tēmai un Juglas kaujām veltīta ekspozīcija.
N/A

Viesu nams atrodas Rusnes salā, Pakalnes upes krastā. Viesu nama saimnieki vāc augus, pēc tautas receptēm tos apstrādā un viesiem piedāvā dažādas tējas, uzlējumus un citus dzērienus, kam piemīt ārstnieciskā iedarbība, kas uzlabo garastāvokli un paaugstina tonusu.
N/A

Dabas saldumu maģijā saimniece ir Ilze Kupča. Ilze gatavo kūkas un tortes, zefīrus, vafeles, pīrādziņus, plātsmaizes, ruletes, konfektes, u.c. Gardumi tiek gatavoti no īstiem lauku produktiem - no Latvijas zemniekiem. Daudz izmantotas ogas - no mājražotājiem, pašu audzētas vai salasītas mežos. Ilze no vecmāmiņas mantojusi viņas kūku recepti ar nosaukumu “Vecmāmiņas mantojums”.
Produkciju iespējams iegādāties un pasūtīt uz vietas ceptuvē, iegādāties dažādos tirdziņos - piem., Kalnciema ielas tirdziņā, Galerija Centrs Rīdzenes tirdziņā, Mārupes tirdziņos, u.c.
Uz vietas ceptuvē tiek piedāvātas meistarklases - kūku cepšanā, zefīru gatavošanā, piedāvā degustācijas. Uzņem gan individuālos apmeklētājus, gan grupas, kā arī ar meistarklasēm dodas izbraukumos.
N/A

Viesu nams "Stikāni" atrodas 2km no Nagļiem, pašā Orenīšu dīķu krastā. Viesu namā atrodas 4 labiekārtoti, komfortabli divvietīgi numuriņi un ēdamistaba ar izeju uz dārza terasi. Viesi var pasūtīt ēdināšanas pakalpojumus vai arī gatavot paši - virtuvē ir viss nepieciešamais aprīkojums.

Blakus ēkā atrodas dabas tūrisma informācijas centrs, kurā ceļotāji var pieteikties putnu vērošanas ekskursijām tuvējā apkaimē. Mājai piederošajā teritorijā ir izveidota dabas taka, kurā zinoša gida pavadībā iespējams iepazīt Latvijai raksturīgos kokus un krūmus, populārus un mazāk zināmus ārstniecības augus un lielu daļu pie mums ligzdojošo putnu (vasarā) vai arī vērot iespaidīgu putnu migrāciju pavasaros un rudeņos. Dārzā putnus var vērot arī no speciāla slēpņa.
N/A

Atrodas Mazirbes centrā iepretim Lībiešu Tautas namam, 600m attālumā no Dižjūras. Saimnieki nāk no senas lībiešu – Taizeļu dzimtas, par ko zināmi interesanti nostāsti. Arī pašas mājas saimnieku īpašumā ir jau vairāku paaudžu garumā. Ikviens te apskatāmais priekšmets ir ar savu stāstu un vietējo izcelsmi - pārdzīvojis karus, deportāciju un okupāciju laikus, bet mūsdienās cītīgi un ar mīlestību atjaunots. Saimnieki piedāvā latviešu un lībiešu tradicionālo ēdienu degustāciju ar papildinājumu mūsdienu stilā. Ēdienu sastāvdaļas ir izaudzētas vai ievāktas tuvākajā apvidū, vai iegādātas sadarbībā ar vietējiem lauksaimniekiem, zvejniekiem un ar citiem tradicionālo vietējo produktu gatavotājiem, tai skaitā bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Sadzīves priekšmetu kolekciju var apskatīt saimnieku pavadībā.
N/A

Jegevas apriņķis ir cieši saistīts ar nostāstiem par igauņu tautas eposa varoni Kalevipoegu.Par viņa „darbiem” šodien „stāsta” zobens Kēpas upē, viņa atpūtas vietas, akmeņi, avoti, purvi, arkla dzītās vagas, zirga pēdu nospiedumi utt.Kalevipoega muzejā atrodas 12 tematiskās istabas, kurās var iepazīties ar dažādiem materiāliem par Kalevipoegu un Igaunijas kultūras mantojumu.Muzeja ēkas priekšā ir izveidots sendārzs ar eposa 17 varoņu koka skulptūrām.
N/A

Litenes vārds saistās ar vienu no traģiskām Latvijas vēstures lapaspusēm. 20. gs. 20. - 30. gados netālu no tās atradās Latvijas armijas vasaras nometne, kur 1941. g. vasarā pret latviešu virsniekiem tika vērsts komunistiskā režīma terors: gandrīz pustūkstoti latviešu armijas virsnieku aizsūtīja uz Noriļsku Sibīrijā, daļu nošāva un slepus apraka tuvējā mežā. 1941. g. vasaras beigās hitleriskās Vācijas armija te nošāva ap 300 civiliedzīvotājus, g.k. ebrejus. Mūsdienās, godinot bojā gājušo piemiņu, izveidotas atceres un piemiņas vietas.
N/A

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.
N/A

Saimniecībā notiek izglītojošās programmas, kuru laikā apmeklētāji tiek iepazīstināti ar saimniecībā dzīvojošajiem dzīvniekiem, to kopšanu un šķirņu izcelsmi. Apmeklētājiem ir iespēja pašiem savākt olas, iemācīties taisni sēdēt seglos un pajāt.
N/A

Lielākie 1. pasaules kara laika brāļu kapi Latvijā. Tajos atdusas 1800 latviešu strēlnieki un ap 2000 pagājušā gadsimta 30. gados pārapbedītie karavīri, kas dienējuši dažādās Krievijas armijas daļās. Kapu centrā uzstādīts piemineklis.
N/A

Naissāre ir viena no Igaunijas mazajām salām, kas periodā no II Pasaules kara beigām līdz 1993. gadam atradās Padomju armijas pārziņā. Savulaik - slepens padomju militārais objekts.

Interešu objekti uz salas ir pastaigu takas, sugām bagātā daba, šaursliežu dzelzceļš, cara laika lielgabalu baterijas un jau minētās armijas jūras mīnu rūpnīca.

No Tallinas uz Naissāri kursē kuģītis “Monica”.