Šis ir viens no retajiem ceļiem, kurš saglabājies kā notikumu liecinieks. Ceļš ved no Krimuldas uz Siguldu. Jau vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā "Siguldas un Krimuldas pilsdrupas" redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai braukšana pa Gaujas senlejas nogāzi ar zirga pajūgu būtu droša, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Domājams, ka ceļš atjaunots 19 gs., kad Krievijas cars Aleksandrs otrais un viņa sieva ieradušies uz vizīti siguldā. Pāri ceļam bijuši vairāki mazi tiltiņi, ko iedzīvotāji dēvējuši par velna tiltiem. Tagad serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu.

Restorāns "Upe" atrodas Vecliepājā - viesnīcā „Līva”. Piedāvā latviešu un pasaules valstu ēdienkarti. Ēdiena gatavošanas procesā izmanto arī pašu audzētus garšaugus.

Latviešu virtuve: Mazsālīta siļķe ar biezpienu, pildītas plānās pankūkas, kartupeļu pankūkas, šmorētas cūkgaļas ribiņas, brieža gaļa ar kadiķogām, cepts pīles stilbs, cepta zandarta fileja ar griķiem, kūpināta siļķes fileja.

Īpašais ēdiens: „Liepājas menciņi” – apdūmota menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm keramikas podiņā.

Suitsu tornis celts 1979. g. kā pirmais Matsalu rezervāta metāla tornis. To atjaunoja 1998. g. Torņa augstums ir 21 m, tādēļ no tā paveras izcila dabas un kultūrainava uz Kazari deltas niedrājiem un blakus esošo Suitsu upi (Suitsu jõgi), kuras krastā ir uzceltas vairākas zvejnieku laivu būdas.

Saimniecībā "Jauncaunes", Ogres novadā, grupām, kā arī individuāliem apmeklētājiem tiek piedāvāta atpūta brīvā dabā, iepazīstot un izmēģinot metamos ieročus, šaušanu ar dažāda veida lokiem, arbaletiem un pneimatiku.

Par Līvu krastu šodien sauc piekrastes ciemu virkni no Ovīšiem līdz Ģipkai gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastiem.
Lībieši jeb līvi, tāpat kā latvieši, ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kuru senči te dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Tie apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas Kurzemē un Vidzemē. Visilgāk lībieši saglabājušies Baltijas jūras piekrastē – Ziemeļkurzemē.
Pašā Līvu krastā šodien joprojām var satikt īstus lībiešu zvejniekus, sajust kūpinātu zivju smaržu, nobaudīt tradicionālos ēdienus, aplūkot seno žogu daudzveidību, iepazīt zvejniekciemu ainavu atturīgo šarmu, baudīt divu jūru, putnu un cilvēku satikšanos Kolkasragā, dzirdēt latviešu valodas lībisko izloksni, redzēt apaļās kangaru muguras un purvainās vigu liekņas, redzēt Šlīteres bāku, zaļibaltzilo līvu karogu, sarkanās brūkleņogas, gājputnu ceļu un zilās govis. Senāko lībisko liecību iespējams baudīt Līvu centros. Šodien lībiskais joprojām dzīvo vietvārdos, rokdarbu izstrādājumos, tautastērpos, šejieniešu pasaules uztverē un dzīvesveidā! Lībiešu valoda un kultūras vērtības ir iekļautas Latvijas nacionālā kultūras mantojuma sastāvā. Lībiešu tradicionālā kultūra ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas veidota baroka stilā, uzskata par skaistāko Zemgales katoļu dievnamu. Baznīcas (iesvētīta 1692. g.) un blakus esošā klostera vēsture iesākas 17. gs. beigās, kad Skaistkalnē savu darbību uzsāk Jezuītu ordenis. 2. pasaules kara laikā tika sagrauti divi piecstāvu toņi. Līdz mūsdienām ir saglabājies sākotnējais interjers un iekārta: 12 m augsts ar kokgriezumiem rotāts centrālais altāris (17. gs.), divi sānu altāri (18. un 19. gs.), kancele (17. gs.), ērģeļu prospekts, biktssoli, kā arī marķīzes Vilhelmīnes Pauluči kapakmens (1824. g.). Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbilde. Pagrabā izvietotas garīdznieku un muižnieku kapenes. Kopš 1786. g. augusta pirmajā svētdienā te norisinās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem veltīts dievkalpojums. Baznīcu un kapenes var apskatīt no iekšpuses. Blakus klosterim atrodas veca karsta kritene.

2021. gadā, izstrādājot un papildinot Sv. Jēkaba maršrutu Latvijā, pievienojot Sv. Meinarda etapu, Skaistkalnes Romas katoļu baznīca ir iekļauta kā etapa galapunkts - Latvijas pusē svētceļnieku maršrutam noslēdzoties un turpinoties kaimiņzemē Lietuvā.

Nīcas „Agri” atrodas 1,5 km dienvidos no Nīcas ciema centra. Regīna Kalniņa apmeklētājiem piedāvā iepazīt pašas šūto Nīcas un Pērkones un arī Rucavas tautas tērpu kolekciju, stāstot par to, kā tie tapuši, kā jāģērbj un jāvalkā. Īpaši unikāls no tiem ir Pērkones tautas tērps. Mantojuma skapī, kurā glabājās tautas tērpi, atrodami arī pašas darināti dvieļi, palagi un segas. Amatniece ada cimdus un zeķes, kuri šeit ilgi nepaliek, jo „aizceļo” uz dažādām pasaules valstīm. To paraugi apskatāmi biezos fotoalbumos. Apskatāmas arī stelles. Apmeklētāji var iepazīt aušanas un adīšanas procesu, kā arī noklausīties aizraujošā stāstā par Lejaskurzemes novadu tautas tērpu un rakstu tradīcijām.