Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

Līdz 1724. g. t.s. Cecinas pusmuiža piederēja Hilzenu dzimtai. Kad Hilzena meita Jadviga aprecējās ar Janu Šadurski, kā Malnavas muiža tā dokumentos ir pieminēta 1774. gadā. Vēlāk muiža piederējusi vairākiem īpašniekiem. Muižas galvenā ēka ir celta klasicisma stilā ar barokālām iezīmēm. Pagalma vienā pusē ir klēts, bet tā noslēgumā – kungu nams. 1920. g. agrārās reformas laikā Malnavas muiža bija viena no lielākajām Latvijas muižām, kuras zemju platības aizņēma 12,4 tūkstošus hektāru. Kungu māja postīta Otrā pasaules kara laikā un pēc pārbūves sākotnējā interjeru apdare nav saglabājusies. No saimniecības ēkām saglabājusies 19. gadsimta pirmajā pusē celtā klēts klasicisma stilā, ar diviem četru kolonnu portikiem galvenajā fasādē, kā arī vairākas saimniecības ēkas. Muižas kompleksu papildina parks, kurā vēl joprojām saglabājušies eksotiski krūmi un koki, piemēram, Amūras korķkoki, kā arī divi dzelzsbetona bunkuri, kur īsu brīdi uzturējies Hitlers. Muižas teritorijā atrodas arī Latgales šmakovkas dedzinātava, kur apmeklētājus iepazīstina ar degvīna ražošanas procesu no senatnes līdz mūsdienām.
 

Siguldas pils celtniecību uzsāka Zobenbrāļu ordenis 1207. g., bet 1236. g. to pārbūvēja Livonijas ordeņa vajadzībām. Siguldas pils stipri cieta 16. gs. otrās puses un 17. gs. sākuma karos. Ziemeļu kara laikā to nodedzina un vairāk neatjauno. Šodien ir apskatāms pils konventa ēkas dienvidrietumu korpuss un galveno vārtu tornis, aiz kura atrodas iekšējā priekšpils ar brīvdabas estrādi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Gaujas senleju. Dienvidos esošās Siguldas Jaunās pils celtniecība (īpašnieks - kņazs Kropotkins) norisinājās laikā no 1878. - 1881. g. No 1923. - 1940. g ēkā bija Rakstnieku pils, bet Padomju gados - kardioloģijas sanatorija. Kopš 2003. g. te atrodas Siguldas novada dome. Muižas kompleksā ir saglabājusies koka dzīvojamā ēka (19. gs. vidus), kurā atradās Kropotkina ģimenes mājas, klēts (18. - 19. gs. mija), dārznieka māja (19. gs.) un mūra žogs (19. gs.). Ja no Jaunās pils dosimies ziemeļaustrumu virzienā, pēc nepilniem 2 km nonāksim pie Vējupītes gravas. Tajā apskatāma seklā (3,6 m), bet augstā (6,1 m) Pētera ala un dziļā Pūču grava ar Kraukļupīti. Abu upīšu gravu saskares vietā paceļas Satezeles pilskalns (plakums 90 x 75 m), kur 13. gs. sākumā atradās līvu zemes vadoņa (vecākā) - Dabreļa ozolkoka pils. Netālu meklējama Kraukļu aiza - Vējupītes kreisā krasta sānu grava ar 11 m augstām smilšakmens sienām un 5,2 m dziļā Kraukļu ala. Vējupītes gravas un Gaujas senlejas saskares vietā slejas Paradīzes (Gleznotāju) kalns - ļoti ainaviska vieta, kas gleznota un fotografēta kopš seniem laikiem! Siguldas rietumdaļā var apmeklēt Panorāmas ratu (darbojas vasaras laikā) un Gaisa trošu ceļu (tramvajs) - Baltijas valstīs vienīgo (celts 1969. g.) šāda tipa transporta līdzekli. Tā nesošā trose stiepjas 1060 m garumā un bez atbalstiem savieno Gaujas senlejas krastus starp Siguldu un Krimuldu ~ 40 m augstumā virs Gaujas. Siguldas dienvidrietumu daļā var aizstaigāt līdz varenajai Beites kraujai, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Gravas rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu uz Krimuldu un Turaidas pili. Skatu vietu šeit iekārtoja jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Gravas austrumu pusē novietots no koka veidotais Ķeizarkrēsls. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. Starp tiem ir jāmin Turaidas muiža (21 ēka), Turaidas Rozes kaps, Turaidas luterāņu baznīca (viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām) un Turaidas pils. Blakus esošajā Dainu kalnā tiek organizēti dažādi tematiski pasākumi.
 

Kalēja smēdes apmeklējums allaž bijis kas īpašs. Vai tas ir aktuāls arī mūsdienās? Varbūt kāds jautās, kas vispār ir kalējs? Uz šiem jautājumiem gūsiet atbildes, apmeklējot "DUDU ligzdas" brīvdabas smēdi vai pasūtot kalēja smēdi uz savu pasākumu. Pie kalēja varēsiet uzzināt, kā karsē, kaļ un stiepj dzelzi, kādi instrumenti un materiāli ir nepieciešami kalšanas procesam, kādas ir tradīcijas, un ko kalējs dara mūsdienās. Varēsiet paši izkalt nagliņu vai "čiku", tā izmēģinot kalēja smago darbu. Kalēju iespējams ataicināt uz pašu rīkotu pasākumu, uz kuru viņš labprāt izbrauks ar savu brīvdabas smēdi. Smēde pieejama dažādām auditorijām un jomām - kāzām, precībām, svētkos, sporta spēlēm, skolēniem, bērniem, jaunlaulāto svinībām un individuāliem apmeklētājiem.

Vēl smēdē var izkalt vara DUDU monētu. Kaltas monētas vienmēr piesaistījušas cilvēku uzmanību! Tāpat iespējams individuāli pasūtīt monētu kalšanu savā pasākumā. Monētu izgatavošanai nepieciešamas izgatavot klišejas pēc jūsu vai kalēja vizuālā materiāla.

Ja smagais smēdes āmurs ir par smagu un dzīve par grūtu, noderēs DUDU smēdes radošā metāla darbnīca. Tajā labi jutīsies gan pieaudzis cilvēks, gan pavisam  mazs. Darbnīcas vada gan uz vietas novadā, gan izbraucam uz pasākumiem pa visu Latviju. 

Maršruts ietilpst dabas parka „Daugavas loki” teritorijā. Parks veidots unikālās Daugavas senielejas ainavas, bioloģiskās daudzveidības un bagātīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas nolūkos. Daugavas senielejas krasti savu lielāko augstumu sasniedz t.s. Daugavas vārtos, kur upi iekļauj Ververu un Slutišku kraujas. Daugavas senielejas ainava „putna lidojuma” perspektīvā paveras no Priedaines skatu torņa. Vasargeliškos un Lazdukalnos 2015. g. ir uzbūvēti jauni skatu torņi. Skaistākās ainavas, kas veidojušās dabas un cilvēka mijiedarbībā, vērojamas Krāslavas, Užinkalna, Slutišku, Elernes un Juzefovas apkaimēs. Pie Adamovas, Dinaburgas un Slutiškos izveidotas dabas izziņas takas. Daugavas lokiem nav līdzīgu vietu citur Latvijā! Vienu atsevišķu dienu var veltīt Krāslavas apskatei. Minētajā posmā pieejamas ūdenstūristu apmetnes.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Viesu māja "Aglonas Cakuli" atrodas Ciriša ezera krastā ar plašu skatu uz ezera salām. Viesiem piedāvā Latgales ēdienus, t.sk. no ezera zivīm, kas gatavoti kā mājas ēdiens.

Latviešu virtuve: zivju zupa, kūpināts zutis un zandarts, pildītas vistas kabatiņas, kartupeļu pankūkas ar biezpienu un dillēm, maizes zupa ar putukrējumu vai saldējumu, debessmanna, cepts saldējums, pašu spiesta ābolu sula.

Īpašais ēdiens: Ezera zivs latgaliešu gaumē.

Kaltenes mežā apskatāms nostāstiem apvīts dabas brīnums - Kaltenes kalvas, jeb Valna kalvas. Akmens krāvumu 2 - 3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik Velna kalva bijis skaists akmeņu krāvums, tik milzīgs, ka „sniedzies līdz koku galotnēm”. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970 – jos gados ceļu būvei iegūstot šķembas. Līdz mūsdienām palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, jo par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Kalvu apskates nolūkā ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, informācijas stendiem un nelielu stāvlaukumu. (Avots: Rojas TIC)

Krodziņš atrodas Liepājas – Ventspils autoceļa (P111) malā pie atjaunotā koka tilta pār Rīvu. Ar jūras tematiku saistīts interjers. Rudeņos pa lielajiem logiem var vērot pāri Rīvas upes dzirnavu aizsprostam lecošos lašus.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, kartupeļi mundierī, cepta butes un mencas fileja, cepta siļķe smiltsērkšķu marinādē, cūkgaļas fileja ar baravikām, kupāti ar marinētiem sīpoliem, pelēkie zirņi ar speķi, kartupeļu biezenis, rupjmaizes kārtojums, auzu pārslas ar putukrējumu.

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.